Priekā vai kāpēc vajadzētu rūpīgāk izvēlēties ēdiena recepti

Jau pāris dienas mani vajāja doma par zivju zupu. Brīžos, kad pieveru acis, priekšā ieraugu lielu šķīvi ar sarkanīgu šķidrumu, kas patīkami smaržo pēc svaigiem zaļumiem, un mutē sajūtu viegli skābenu garšu. Un tad vēl zivs fileja, garneles un citi labumi. Vakar nolēmu īstenot šo sapni, tāpēc pa ceļam uz mājām iebraucu veikalā, lai nopirktu visas vajadzīgās sastāvdaļas. Pirms tam gan vēl internetā atradu recepti. Bija vairākas, taču es ņēmu to, kas ir salīdzinoši viegli pagatavojama, neaizņem ilgu laiku, un nav vajadzīgas kaudzēm sarežģītu sastāvdaļu. Nopirku veikalā zivs fileju, garneles, fenheli, sīpolus. Viss pārējais, kas bija nepieciešams zupai, man mājās ir. Receptē bija norādīts, ka zupas pagatavošana aizņem aptuveni 40 minūtes.

Samizoju sīpolus, noplaucēju tomātus, sakapāju ķiplokus un visu sutināju olīveļļā. Saskaņā ar recepti visam vajadzēja pārvērsties putriņā, lai  to ērti pēc tam varētu izspiest caur sietiņu. Taču realitāte bija savādāka. Sutināšanas procesā viss šķidrums izvārījās, tāpēc, spiežot caur sietiņu, rezultātā es ieguvu ļoti maz šķidruma. Pēc receptes vienīgais šķidrumu nesošais balsts bija baltvīns. Man jau tas gan likās mazliet dīvaini, kad salīdzināju šo recepti ar citām, taču es padomāju, ka tas jau pa lielam noteikti nav nepareizi, turklāt receptei bija pievienoti klāt vesela rinda pozitīvu atsauksmju, kas varēja tikai nozīmēt vienu – tā ir pareiza. Saliku katlā zaļumus, garšvielas, zivi, un paklausot receptei, kur bija teikts – liet virsū tik daudz vīna, līdz zivs ir pārklāta – izlēju gandrīz veselu pudeli. Mazliet pavārīju. Ieskatījos receptē, un tur melns uz balta rakstīts – ja vārīšanas procesā pārlieku daudz vīna izgaro, pielejiet klāt. Šajā brīdī man jau viss sāka likties pa galam aizdomīgi. Vai es būtu šo recepti izdrukājis no alkoholiķu mājas lapas? Es pagaršoju zupu un sapratu, ka tā ir gandrīz vai sabeigta. Vīns tik ļoti tajā dominēja, ka tā praktiski nebija ēdama. Lai labāk spētu vizualizēt šo garšu, tad iedomājieties lielu baltvīna glāzi, kas pielieta ar gandrīz karstu un sausu vīnu, tajā ir iespiesta putriņa, kas sastāv no tomātiem, sīpoliem un ķiplokiem, tad piemestas dažādas garšvielas un visam pa virsu vēl peld zivis un garneles. Sapratu, ka man steigā ir kaut kur jāizrauj buljons, ar kura palīdzību „pagarināt” zupu. Par laimi mūsdienās ir izgudrotas tādas lietas kā sausie buljona kubiciņi, tāpēc aptuveni vienas minūtes laikā es sameistaroju 300 gramus buljona, kuru piegāzu klāt zupai. Garša mazliet uzlabojās, un zupa bija gan ēdama, taču kopumā tomēr sačakarēta.

Bet man traki gribējās zivju zupu, tāpēc es pielēju lielo šķīvi kā redzams fotogrāfijā, ieliku piciņu aijoli, nogriezu rupjmaizi un izēdu visu šķīvi. Taču pēc šī šķīvja sapratu, ka esmu reāli iereibis, jo zivju zupa man iesita pa galvu. Tā nu es vēl kādu brīdi gulšņāju uz dīvāna un spriedelēju par to, ka nākamreiz daudz cītīgāk ir jāizvēlas recepte, protams, ja vien jūsu mērķis nav piedzerties no zivju zupas.