Siers vai analogsiers?

Piens, soja, augu eļļa, ciete, emulgatori, garšas pastiprinātāji, pārtikas produktu krāsas un sāls. Sieriņš gatavs! Līdz pat 50 % lētāks, nekā parastais siers, un galu galā - tas nav jātūr vēsos pagrabos un tumsā, nav jāsaldē mugura un kājas, kontrolējot siera gatavošanos. Vēl tiks pie iesnām! Šo sieru pagatavot ir tīrā bauda. Baltā ķitelītī jāstāv pie lielām iekārtām, siltumā un gaismā. Nu labi. Iekārtas ir mazliet skaļas, taču ir jau visādas modernas ierīces kā saudzēt dzirdi. Un atkārībā no garšas pastiprinātāja un dažiem citiem elementiem, pa cauruli nāk laukā gauda, parmas siers, kamambērs un ēdamers.
Un tā nav pasaka! Vai nākotnes kosmonautu barības ražotne. Tā jau ir realitāte.
Pēdējās dienās vācu medijos ļoti daudz tiek diskutēts par šo tēmu, jo kā izrādās - līdz pat 40 procentiem siera, ko izmanto industriālā ražošanā, kur izgatavo picas, lasanjas, čīzburgerus utt, ir mākslīgs.
Bet vēl jautrāk ir tas, ka gurmāni un visi smalkie ēdienu testētāji reāli nav spējīgi sajust garšas atšķirību. Un šis siers pat nav veselībai kaitīgs. Turklāt vēl lēts. Vai pasaulē vispār ir vēl labāks produkts?
Laikam jau vienīgā problēma ir sajūta, ka mēs tiekam mānīti. Ka mums tiek laupīta iespēja būt drošiem par to, ko mēs paši apēdam, turklāt vēl kaut ko, kas nav radīts no govs piena un gadu tūkstošu laikā izsmalcinātā siera gatavošanas tehnoloģijā, bet gan fabrikā un uz konveijera.
Vai tas ir godīgi vai nē? Galu galā, krūtis ar silikonu taču tik un tā ir krūtis?