Mēs, latvieši!!!
Vakar, tas ir sestdien, Hamburgas latvieši nodarbojās ar Jāņu svinēšanu. Tā ir, ka dzīvojot ārvalstīs, Jāņus var nosvinēt nevis tad, kad grib, bet tad, kad var.
Svinības bija mierīgas, taču galdā, pareizāk sakot, uz segas zālājā, netrūka svarīgas lietas, kuras būtu sastopamas arī Latvijas Jāņos. Rasols, jāņu siers, rupjmaize, šašliki, alus un visādas citādas lietas.
Pasākums būtu ļoti vācisks, ja vien mēs neizdomātu dziedāt. Un vācieši parasti skaidrā prātā un aiz brīvas gribas nedzied. Ja nu vienīgi futbola stadionā un Oktoberfest laikā, taču šajos gadījumos prāts pārsvarā ir aptumšots. Vai arī apgaismots. Tas atkarīgs no attieksmes.
Un dziedot visas populārās dziesmas, mēs centāmies viens otru pārspēt ar pēs iespējas depresīvāku un bēdīgāku dziesmu. Un ir skaidrs, ka latviešiem šādu dziesmu ir bez savas jēgas un saprašanas. Šķietami jautra melodija kā piemēram dziesmā „Skaista ir jaunība”, ir tikai maldi, jo realitātē skaistā jaunība nekad vairs nenāks. Tāpat visas neskaitāmās dziesmas par aizgājušām mīlestībām, par senajām dienām, par dzeršanu utt. 90% latviešu dziesmu ir mazohistiskas un depresīvas, bet mums pašiem patīk. Tas ir mūsu latviskais enerģijas avots. Caur ciešanām un pārdzīvojumiem mēs kļūstam spēcīgāki. Tajā ir kas upurniecisks un pat svēts. Un tad vēl mūsu izcilie dzejnieki, kuri latviešu literatūru ir aplaimojuši ar patiesi iespaidīgām pērlēm. Runa ir piemēram par Čaku. Viņš un Vācietis ir mani favorīti.
Un Čaka dzeja saldsērīgas mūzikas pavadījumā iepludina mūsos melanholiju, pārdzīvojumus, atmiņas. Mums ir smagi, bet patīkami. Jā, mēs esam latvieši!!!
Miglā asaro logs, ko tur liegties, nav vērts Tikai tevi es mīlējis esmu
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēlo tik sarkanu dvesmu.