Māņticība

Mēs, latvieši, esam sasodīti māņticīga tauta! Nu bezgala māņticīgi! Varētu padomāt, ka kristietība mūsu ieleju nav sasniegusi, un mēs vēl aizvien sekojam mistiskām norādēm un zīmēm. Kā tādi āfrikaņi vai indiāņi dziļākajā mūžamežā. Kāpēc tas tā? Vai tā mūsu paļaušanās uz visādām zīmēm ir kārtējais mazvērtības komplekss vai sevis mānīšana? Galu galā, mēs neesam ne vācieši, ne amerikāņi un pat ne dāņi, kuriem ir zinātne, sasniegumi, ekonomiska izaugsme, labklājība. Mēs esam vienkārši dabas tauta. Naturvolk. Vāciski ir tāds apzīmējums, kas tika izmantots arī indiāņu raksturošanai, un tas ir mazliet romantizēts nosakot, ka šīs tautas dzīvo tuvāk dabai. Tas jau nav labi vai slikti, bet vāciskajā asociācijā Naturvolk jeb dabas tautas, nozīmē zemāk attīstītu tautas grupu.
Šīs pārdomas man ienāca prātā lasot šodienas kriminālo hroniku, kur apsūdzēta kāda Sandra Rudevica, čigāniete, kas uzdevusies par gaišreģi. "Gaišreģe no Zilākalna", kā viņa esot sevi dēvējusi, tādējādi apzināti atsaucoties uz Zilo kalnu, kur, kā mēs visi zinām, reiz mājoja tāda Marta, kura bija tauta populāra un iemīļota gaišreģe. Principā, Zilais Kalns jau ir tā kā brends. Ja Tu esi kaut kas no Zilā kalna, tad tas nozīmē, ka esi apveltīts ar nākotnes pareģošanas spējām, kas ir augstākas par vidējo aritmētisko. Es domāju, ja kāds politiķis savā kampaņā stāstītu, ka ir dzimis Zilā Kalna pakājē, tad viņš varētu iegūt tautā atbalstu kā tālredzīgs un zinošs varas vīrs. :)
Bet vēlreiz par čigānieti Sandru. Viņa ir spējusi uz ielas stūra no kādas sievietes izkrāpt 10 500 latu tikai un vienīgi apgalvjot, ka zinot, ka viņas dēliem noteiktos laikos jāsargās no nelaimēm. Turklāt, vēl samaksājot naudiņu, iespējams no šīm nelaimēm "atpirkties". Protams, viens varētu teikt - liela mātes mīlestība, bet tikpat labi varētu arī teikt, ka tas ir vienkārši stulbums. Es nerunāju par čigānieti, kas noteikti būtu kļuvusi par izcilu psiholoģi, ja padsmit gadu vecumā nepiedzemdētu jau otro dēlu un netirgotos ar "falšo" zeltu pie centrāltirgus, bet gan par cilvēku, kurš atdod 10500 latiņus nejauši sastaptai sievietei Jeruzalemes un Dzirnavu ielu krustojumā. Es domāju, tā ir māņticība visaugstākajā pakāpē.
Bet tad es atkal iedomājos par čigānieti Sandru. Viņa nav zaudējusi sevī šo dzīvniecisko spēju sajust cilvēkus, tai skaitā upurus. Lielākā daļa pilsētnieku vispār šādas lietas neredz. Viņi redz tikai naudu, drēbes, mašīnas, izklaides, darbu, televizoru. Bet cilvēku viņi neredz un nejūt. Un šī cilvēku jušana Sandras gadījumā ir viennozīmīgi iespaidīgs ierocis ar kuru viņa ir pārāka pār jebkuru tipisku mūsdienu pilsētnieku. Un šī sajūta ir saglabājusies viņā tāpēc, ka viņa ir dabas tautas pārstāve. Naturvolk. Un es kā tādā veiksmīgā rondo formā atkal agriežos pie sava sākotnēji teiktā, taču jau citā izeiksmē - varbūt, ka ir pat labi, ka mēs saglabājam mūsos šo dabas tuvības sajūtu?