Mirināšanās

Vai esiet šo spēli kādreiz skolā spēlējuši? Pēdējās dienās vācu medijos pastiprināti ziņo par gadījumiem, kad bērni ir aizgājuši bojā spēlējot šo spēli, kuru angliski dēvē par choking game. Amerikā pēdējo gadu laikā bojā ir aizgājuši jau 82 bērni. Lielākoties sevi nožņaudzot.
Šķiet, ka šī spēle, tāpat kā atmiņu klades, gumiju lekšana un mainīšanās ar faņķikiem, ir jebkuras skolas sastāvdaļa kā matemātika, bioloģija vai fizkultūra. Man liekas, ka es vēl atceros sajūtas, kuras radās, kad mēs ar puikām spiedām viens otru pie sienas. Lielākoties tas notika 6. vidusskolas ģērbtuvēs. Šīs nodarbes būtība ir īslaicīga skābekļa padeves pārtraukums smadzenēm kā rezultātā iestājas ģībonis. Kad asinis atkal pieved smadzenēm skābekli, cilvēks izjūt tādas kā tirpas, samaņa atgriežas, un izjusta ir apdullināšanās. Šo veidu speciālisti dēvē arī par biodrogām, jo notiek apdullināšanās bez jebkādu medikamentu lietošanas. Mūsu laikā tas notika tā - upuris, kurš gribēja izbaudīt mirināšanos, nostājās pie sienas, un ātri un dziļi elpoja, tad ievilka gaisu krūtīs, un kāds cits no visa spara spieda viņam uz krūšu kurvi. Pēc aptuveni 10 sekundem upuris bezsamaņās novēlās. Mēs to darījām viens otram. Vairākus apļus, kad katrs no mums vismaz vienu reizi bija mirinājies. Apkārt vienmēr bija skatītāji, jo mēs nemaz nezinājām kā šo izklaidi var realizēt vienatnē. Parasti upuris krita kā maiss, un apkārtējiem tas sagādāja lielas smieklu šaltis. Tas izskatījās tik smieklīgi. Toreiz. Tagad, kad paskatos internetā kā jaunieši to dara, mani pārņem nelielas šausmas, jo tas vairs neizskatās smieklīgi, bet gan traģiski. Taču mēs nebijām atklajuši nekādus veidus kā to izdarīt vienatnē. Tas, ko jaunieši dara mūsdienās - žņaudz sevi ar datoru vadiem, šallēm vai kā citādi, lai pārtrauktu šo skābekļa pieplūdi smadzenēm. Skaidrs, ka brīdī, kad iestājās bezsamaņa, jaunietis nepaspēj notīt no kakla vadu, un rezultātā iestājas nāve. Vai arī kāda nelabojama trauma, ja smadzenēm pārāk ilgi skābeklis nav ticis klāt. Paralīze, smadzeņu atmiršana vai kas cits tamlīdzīgs. Vai mūsu laikā arī bērni meklēja veidus kā mirināties vienatnē? Vai tomēr šis ir kāds mūsdienu sabiedrības fenomens, kad cilvēks dažkārt nezina, ko ar savu brīvību iesākt, dzīvojot aizvien komunikatīvākā vidē, taču vienlaicīgi norobežojoties no citiem. Domāju, ka daudziem jauniešiem vairs nav vēlmes meklēt cilvēkus-draugus, jo veselai rindai mājās ir datori-draugi, kas izklaidē šos bērnus, un viņiem nav garlaicīgi. Un, ja kādreiz bērns bija vienpatnis un vairījās no sabiedrības, tad viņš lasīja grāmatas, tādējādi nonākot citā vidē, kurā darbojas pasaku tēli un mistiski varoņi. Mūsdienās datorspēles piedāvā jauniešiem iespēju paslēpties no reālās pasaules izdomātā un nereālā pasaulē, kura gan neattīsta fantāziju, bet gan parāda šo fantāziju vidi jau gatavu.