Šoreiz mazāk par sievietēm

Aptuveni divas dienas biju Rīgā. Uzreiz atvainojos tiem, kuriem nedevu nekādu ziņu par sevi. Mums bija nopietni semināri un pasākumi darbā, un es vienkārši neko citu tā arī nepaspēju izdarīt. Rīgas lidostā ieraudzīju sievietes parandžās un viennozīmīgi tērptus vīriešus. Musulmaņi. Vai pirmās bezdelīgas? Vai izlūki? Skaidrs, tie nav pirmie musulmaņi, kas viesojas Rīgā, taču situācija bija zīmīga, jo tieši tajā brīdī es lasīju pēdējo vācu žurnāla Der Spiegel numuru, kurā bija raksts par to, kā aizvien vairāk pārtikas ražotāju Eiropā un pasaulē sāk ražot halal barību musulmaņu vajadzībām. Islāmā pārtikas produkti tiek sadalīti divās grupās – haram un halal. Haram ir „sliktie” produkti, kurus musulmanis nedrīkst ēst – cūkgaļa, asinis, alkohols. Visi pārējie ir halal. Taču realitāte ir daudz sarežģītāka, jo pārtikas biznesā aizvien grūtāk ir kļuvis izsekot produktu izcelsmei un ražošanas procesam, kur ir gan alkohols, gan dabiskie konservanti, kas satur arī cūkgaļas subproduktus utt.

Katrs piektais cilvēks uz šīs zemeslodes ir musulmanis, un kopējais halal pārtikas tirgus apgrozījums pasaulē esot ap 350 miljardiem eiro.  Arī pasaules lielākais pārtikas koncerns Nestle, kura pagājušā gada kopējais apgrozījums bija 64,9 miljardi eiro, 2,4 miljardos apgrozīja ar halal pārtiku. Jau 75 Nestle rūpnīcas pasaulē ražo pārtiku musulmaņiem. Londonā ir atvērts arī pirmais McDonalds, kur iespējams nopirkt halal burgerus, dzērienus un citus izstrādājumus.

Islāms ienāk mūsu vidē milzu soļiem. Lēniem, bet milzīgiem. Šodien lasu medijos par puiku Vācijā, kurš ar varu ticis apgraizīts. Vācu sieviete, kas kādreiz apprecējusi musulmani un tagad dzīvo šķirti, kopējo puiku iedevusi tēvam līdz atvaļinājumā uz Turciju, kur viņš to aizvedis uz slimnīcu un apgraizījis. Islāmiskās tradīcijas un kultūra piedzīvo lielu popularitāti. Arī visā Eiropā. Un tieši tāpēc, ka islāmā ir šīs neskaitāmās dogmas, tas ir kļuvis populārāks par kristietību. Cilvēks meklē dievišķo izcelsmi un pamatojumu, un viņš negrib ieslīgt garās diskusijās un liberālos vervelējumos par Dieva lomu sabiedrībā. Tāpēc jau tas ir Dievs, lai par viņu nediskutētu un nešaubītos. Un islāms šo uztveri lieliski realizē.

Man šķiet, ka arī Latvijā tālu vairs nav tie laiki, kad uz ielām būs parandžās tērptas sievietes, hodžas, kas izceļojuši Meku, tāpēc lepni valkā mazu cepurīti, būs islāma draudzības klubi, kas patiesībā ir vietas, kur vakaros satikties musulmaņu vīriešiem, kas aizbēg prom no sievām, spēlē azartspēles un spriedelē par to, kā islamizēt mūsu vidi.

Iespējams, ka es arī pārspīlēju.