Trīs tēmas vienā ierakstā

Tas, ko mūsējie šodien, respektīvi vakar, panāca hokejā, uzvarot zviedrus, tiešām ir vienreizēji. Un pateicoties mūsdienu komunikācijas līdzekļiem, es varēju visu spēli bez problēmām vērot internetā. Kā izrādās, biju pat atsevišķiem cilvēkiem Latvijā (kaut gan cilvēks jau gulēja), kuriem mājās nav TV, spiests sniegt informāciju par to, kas notiek hokeja laukumā. Tas tiešām ir lieliski, ka TV3 iespējams skatīties internetā. To mēs sestdien pēcpusdienā izmantojām ar Armandu, kad skatījāmies spēli pret ASV, malkojām dzērienu un vakaru beidzām kādā Schanzenviertel klubā, kur es staigāju garām labi pazīstamiem cilvēkiem un izturējos tā, it kā nepazītu viņus, bet nu diemžēl mēdz gadīties, ka grādīgiem dzērieniem ir neparasts spēks, par kura upuri es sestdien vakarā biju kļuvis.

Pēc hokeja spēles bija raidījums „Nekā personīga”, kurā bija viens sižets par Ludzas slimnīcu. Slimnīcu, kas kādreiz, vasaras laikā, kad biju pa visam mazs, bija manas otrās mājas, jo vasaras pavadīju Ludzā pie vecvecākiem, un mana vecmamma strādā pilsētas slimnīcā par sanitāri. Tajā laikā es ieguvu interesi par medicīnu, kas vainagojās tad, kad man bija 16 gadi, un tēva labākais draugs strādāja traumu slimnīcā, un tādējādi pēc maniem uzstājīgajiem lūgumiem izkārtoja iespēju klātienē, ķirurgam aiz muguras vērot gūžas kaula operāciju, kuras rezultātā pacientam tika izņemta nolietotā gūžas locītava un aizstāta ar protēzi.

Bet Ludzas slimnīcas traumu punktā šad tad man paveicās redzēt dzērājus ar pārsistām sejām, vieglus negadījuma upurus kā arī vecas tantiņas, kuras ar „krustiņu” (tā Ludzas slimnīcā tika sauktas ātrās palīdzības automašīnas) tika nogādātas uz slimnīcu, lai tām izmērītu asinsspiedienu vai iedotu kādas zālītes. Tā kā slimnīcā mēdza būt garlaicīgi, šad tad es drīkstēju kopā ar šoferīti un dakteri doties uz izsaukumiem. Protams, tas bija tikai situācijās, kad nebija gaidāma pacienta nogādāšana uz slimnīcu, jo pieņemu, ka pacients justos pa visam neērti, ja ātrās palīdzības automašīnā viņam pretī sēdētu sešgadīgs puika un vērotu viņu. Es vienmēr cerēju, ka kaut kas notiks. Laikam tā ir tāda neparasta bērnu ziņkārība. Cerēju, ka ātrās palīdzības mašīna ieslēgs bākugunis, kad dakterīte skries un glābs kāda cilvēka dzīvību. Man ļoti patika slimnīca. Slimnīcas malā atradās morgs, uz kuru es šad tad gāju vērot līķus. Ne jau tā, ka mani laistu iekšā morgā, bet ja pietiekami ilgi stāvēja ārpusē, tad parasti tika sagaidīta automašīna, kas atveda kādu mirušo uz morgu un tad varēja redzēt, kā tas tiek iznests no automašīnas un ievietots morgā. Parasti jau visi bija pārsegti ar baltiem palagiem, tāpēc neko ļoti daudz nevarēja redzēt. Mazajā Ludzas slimnīcā vienā istabā gulēja māmiņas ar jaundzimušajiem un blakus istabā vecs onkulītis cīnījās par izdzīvošanu.

Taču tagad slimnīca tika atjaunota. Par 7 miljoniem latu. Neskatoties uz to, mana tante Ludzā, kas strādā par māsiņu slimnīcā, ir zaudējusi darbu un mana māsīca, kura arī strādā slimnīcā, ir zaudējusi pusslodzi un cer, ka tā otra pusslodze tiks vēl saglabāta. Slimnīca savas kredītsaistības izpildīt nevar, jo loģiski, ka krīzes apstākļos nav iespējams atdot 300.000 latu gadā, kaut arī no pacientiem tiek prasīta 12 latu dienasnauda. Tādā mazā pilsētā kā Ludzā vajadzētu regulāri slimot un gulēt slimnīcā puspilsētai, lai slimnīca varētu daudz maz nopelnīt naudu, ar kuru atmaksāt kredītu. Bet 12 lati Ludzā ir ļoti daudz. Cilvēki nezvana dakteriem un slimnīcā neiet. Un pašlaik, nepilnu gadu pēc slimnīcas uzcelšanas, tiek plānota slimnīcas slēgšana. Toreizējais veselības ministrs Bērziņš bija kredīta galvotājs no valsts puses, un valstij šis parāds tagad jāuzņemas. Kā lai nosauc šādu politiķa rīcību, kad tālākajā valsts nostūrī tiek uzbūvēta modernākā slimnīca Latvijā, iegādāta dārga aparatūra, un sazin vēl, cik naudas „pateicībās” šie aparatūru piegādātāji ir izdalījuši dažādu rangu politiķiem, lai pie šādiem pasūtījumiem tiktu?

Man prātā vēl aizvien būs vecā Ludzas slimnīca ar mazo ābeļdārzu, kur mēs no zemes lasījām zaļos ābolus, ar ļoti sliktas kvalitātes asfaltu, ar morgu un laipnajiem dakterīšiem, kuri ne vārda nerunāja latviski.