Antonija

Šodien vēlreiz apstiprinājās viena no manām visstabilākajām dzīves pārliecībām. Katrs cilvēks, kurš ir ap mums, ir iepazīšanas un sarunas vērts. Es tik tiešām tā uzskatu.
Attēlā redzamā kundze ir Antonija Rumpe, kuru mēs ar vecākiem nelielajā braucienā pa Latgali sastapām uz ceļa starp Aglonu un Krāslavu. Es jau veselai rindai draugu neesmu pateicis, ka atrodos pašlaik atvaļinājumā Latvijā, bet ceru, ka jūs mani pārlieku bargi nenosodīsiet par to.
Antonijai ir 90 gadi, un viņa bija ceļā uz Krāslavu. Ar kājām. Pēc aptuveni 8 noietiem kilometriem viņa pacēla roku, jo tomēr ceļš bija diezgan garš un cerēja apturēt kādu automašīnu. Par laimi viņai un mums, tieši tajā brīdī uz ceļa atradāmies mēs.
Neilgajā braucienā, kuram pa vidu bija viena dzelzceļa pārbrauktuve, pie kuras mēs stāvējām aptuveni 20 minūtes, es varēju no sirds patikas izprašņāt šo kundzi, kuras dzīves stāsts ir patiesi iespaidīgs.
Antonija piedzima vienā gadā ar Latviju, proti 1918. gada 10 oktobrī, Antonijas mamma nomira īsi pēc dzemdībām ar spāņu gripu, kas tajā laikā pamatīgi plosījusies Latgalē. Viņa uzauga pie pamātes, bet diezgan agrā vecumā viņa no Latgales aizbraukusi uz Jelgavu, kur arī pavadījusi visu savu dzīvi. Antonija apprecējās 22 gadu vecumā ar Voldemāru Rumpi, kuru pēc diviem kopdzīves gadiem iesauca vācu armijā. Viņš krita pie Opočkas. Dēliņš, kas bija piedzimis īsi pēc kāzām, mira tajā pašā gadā ar difteriju. Antonija palika viena, jo brāļu un māsu viņai nebija. Es vaicāju viņai, vai tad pēc tam nebija iespēja iepazīt kādu citu vīrieti, taču viņa teica, ka Voldemārs esot bijis viņas lielā mīlestība, un tā arī nevienu citu viņa vairāk nav iepazinusi.
Pēc kāra viņa iesāka strādāt gaļas kombinātā un vēlāk arī ādas ražotnē. Visu mūžu Antonija ir strādājusi vienkāršus, bet smagus darbus.
"Kas ir Jūsu ilgās dzīves noslēpums?", es viņai vaicāju.
"Esmu visu mūžu strādājusi un praktiski nelietoju alkoholu."
Citus burvju padomus viņa nepastāstīja.
Antonija ir bezgala čakla un taupīga. Viņai pieder neliels dārziņš četrus kilometrus no mazā vienistabu dzīvoklīša Jelgavas centrā, uz kuru viņa katru otro dienu mēro ceļu ar kājām vai uz riteņa. Tur viņa audzē dažādus niekus, kurus pēc tam pārdod uz tirgus.
Kad vaicāju viņai par aktualitātēm politikā, Antonija teica, ka visi viņi esot mīkstmieši un egoisti. Gan Dombrovskis, gan Šķēle, gan Kalvītis un arī Repše. Vienīgi Kristovski viņa gan augstu vērtē. Laikā, kad viņš bija aizsardzības ministrs, Antonija Latvijas armijai noziedoja visus savus uzkrājumus - 6000 latu.
"Ne jau es kapā to naudu līdzi ņemšu. Tiem puikām taču vajag labus apavus, lai viņiem kājiņas nesaltu. Aizgāju Rīgā uz ministriju un pateicu, ka gribu noziedot šo naudiņu.", viņa pašsaprotami paskaidroja. Sešus tukstošus latu!!! Tāpēc, ka viņa tic Latvijas valstij. Es varu tikai cerēt, ka šie cilvēki, kuru rokās nauda nonāca, apgājās ar to pienācīgi.
Protams, es arī iztaujāju Antoniju par to, kas viņai vislabāk garšojot. Un šķiet, ka kundze pa visam dabiski piekopj Atkinsa diētu. Viņa uzturā praktiski nelieto kartupeļus un maizi, taču viņai garšo trekna gaļa un labs piens. Bez gaļas viņa nespētu izdzīvot.
Atvadoties Antonija novēlēja mums Dieva svētību un laimīgu mūžu, un es viņai novēlēju veselību.
Viņa atbildēja: "Esmu dzimusi ar Latviju vienā gadā un visu savu mūžu esmu dzīvojusi un domājusi par savu valsti un dzimteni. Pašlaik Latvijai ir grūti laiki, tāpēc es taču nedrīkstu mirt! Miršu tad, kad Latvijā klāsies labāk."
Tāds ir Antonijas Rumpes mūžs. Vecas tantiņas, kas nokrāsotām rokām, jo bija kapiņos un apkopa savu tuvinieku kapus, tai skaitā krāsojot sētiņu, un mēroja ceļu ar kājām uz Krāslavu, lai no turienes ar autobusu tiktu līdz Dauvgavpilij, un pēc tam ar vilcienu uz Rīgu.
"Nakti nāksies pārlaist stacijā uz soliņa, jo līdz vakaram jau uz mājām nepaspēšu. Bet tas jau sīkums. Dzīvē nācies piedzīvot ne to vien."