Vadonis
Ja Latvija būtu rietumos (un Latvija jau mazliet arī tā kā atrodas rietumos), tad es teiktu, ka visa tā ambrāža, kas sacelta par Nacionālajā teātrī gaidāmo izrādi "Vadonis", kuras mūzikas autors ir Zigmārs Liepiņš un libreta autors Kaspars Dimiters, ir mērķtiecīgi organizēts mārketinga triks, lai pievērstu sabiedrības uzmanību šai izrādei, kurai tūlīt pat jau būs pirmizrāde. Nils Sakss esot Dimiteram visas idejas devis, un šis tās esot tikai ietērpis skaistākos vārdos.
Lai nu tas viss paliek uz Kaspara Dimitera sirdsapziņas. Varu teikt, ka šis mūziķis kādu laiku ir bijis mans radošais iedvesmas avots. Ar viņa ģeniālo dzejoļu krājumu un dziesmu albumu mums abiem ar brāli saistās ļoti daudz.
Taču līdz ar gadiem viņš savu tēlu manās acīs konsekventi grauj. Bet visdrīzāk jau Dimiteram manas acis ir pie vienas vietas. (Šādi viņš to varbūt būtu teicis. Tipiski asā un sarkastiskā Dimitera manierē.) Pieņemu gan, ka arī kaudze citu acu ir novērsušās no viņa.
Nekas cits neatliek kā klausīties viņa "Krusta skolu" vai kādus citus lieliskus jaunību dienu opusus.
Par Nacionālo teātri man nāk prātā bērnība, kad mēs ar omu regulāri uz turieni gājām. Nacionālā teātra priekštelpā labajā un kreisajā pusē bija mazi, mazi lodziņi aiz kuriem sēdēja biļešu pārdevējas. Un viena no tām bija omas draudzene. Tante ar ilgviļņotiem matiem, lielām brillēm un platu seju. Man parasti likās, ka Mirdzas tante (ja nemaldos, tā sauca šo sievieti) ar savu seju piepildīja visu mazo kases lodziņu. Man kādreiz likās, ka ne tikai tas lodziņš ir mazs, bet arī telpa aiz šī lodziņa ir mazmāzītiņa. Tā nu es domāju, kā tik liela sieviete kā Mirdzas tante ietilpa tik mazā telpiņā ar tik mazu lodziņu.
Bet dabūt biļetes uz nacionālā teātra izrādēm 80to gadu sākumā bija liela māksla. Tur bija vajadzīgs "blats" un "gali". Omai bija gan viens, gan otrs. Omas māsas vīrs Rolandonkulis strādāja par tehnisko darbinieku Dailes teātrī, tāpēc bija arī konekšens uz šo māju. Bet Drāmas vai Nacionālais teātris man patika labāk, jo pauzēs varēja dzert saldējuma kokteili, kas tur bija nesalīdzināmi garšīgas nekā Dailes teātrī, turklāt varēja arī skraidīt pa stāviem, kamēr Dailes teātris bija moderns, tāpēc teātra foajē bija liela zāle, kur visi rociņās sadevušies staigāja pa apli. Mēs ar omu arī.
Lai nu tas viss paliek uz Kaspara Dimitera sirdsapziņas. Varu teikt, ka šis mūziķis kādu laiku ir bijis mans radošais iedvesmas avots. Ar viņa ģeniālo dzejoļu krājumu un dziesmu albumu mums abiem ar brāli saistās ļoti daudz.
Taču līdz ar gadiem viņš savu tēlu manās acīs konsekventi grauj. Bet visdrīzāk jau Dimiteram manas acis ir pie vienas vietas. (Šādi viņš to varbūt būtu teicis. Tipiski asā un sarkastiskā Dimitera manierē.) Pieņemu gan, ka arī kaudze citu acu ir novērsušās no viņa.
Nekas cits neatliek kā klausīties viņa "Krusta skolu" vai kādus citus lieliskus jaunību dienu opusus.
Par Nacionālo teātri man nāk prātā bērnība, kad mēs ar omu regulāri uz turieni gājām. Nacionālā teātra priekštelpā labajā un kreisajā pusē bija mazi, mazi lodziņi aiz kuriem sēdēja biļešu pārdevējas. Un viena no tām bija omas draudzene. Tante ar ilgviļņotiem matiem, lielām brillēm un platu seju. Man parasti likās, ka Mirdzas tante (ja nemaldos, tā sauca šo sievieti) ar savu seju piepildīja visu mazo kases lodziņu. Man kādreiz likās, ka ne tikai tas lodziņš ir mazs, bet arī telpa aiz šī lodziņa ir mazmāzītiņa. Tā nu es domāju, kā tik liela sieviete kā Mirdzas tante ietilpa tik mazā telpiņā ar tik mazu lodziņu.
Bet dabūt biļetes uz nacionālā teātra izrādēm 80to gadu sākumā bija liela māksla. Tur bija vajadzīgs "blats" un "gali". Omai bija gan viens, gan otrs. Omas māsas vīrs Rolandonkulis strādāja par tehnisko darbinieku Dailes teātrī, tāpēc bija arī konekšens uz šo māju. Bet Drāmas vai Nacionālais teātris man patika labāk, jo pauzēs varēja dzert saldējuma kokteili, kas tur bija nesalīdzināmi garšīgas nekā Dailes teātrī, turklāt varēja arī skraidīt pa stāviem, kamēr Dailes teātris bija moderns, tāpēc teātra foajē bija liela zāle, kur visi rociņās sadevušies staigāja pa apli. Mēs ar omu arī.