Apzaga!
Trueroots Tatacom Singapore sauc manu zagli. Laupījuma summa 120 eiro un 49 centi! Tieši šāda summa vakar vakarā pazuda no mana konta.
Skaidrs, ka par šādām lietām biju dzirdējis masu saziņas līdzekļos, taču nebiju domājis, ka mana necilā personība kaut ko tādu reiz piedzīvos. Turklāt, uz savas gaišās un gludi skūtās sejas ādas! Pēc šīs nepatīkamā jaunuma manī iezagās mērens nemiers. Tas gan pārāk ilgi nenoturējās, taču tā kā es biju pierakstījis telefonā, ka šodien viena no pirmajām lietām, kas man ir jāpadara - jāsazinās ar banku - tad skaidrs, ka izlasot šo ziņu, nemiers atkal pārņema? Vai izdosies sadzīt pēdas manai naudai? No rīta zvanot uz banku, patērzēju ar savu bankas klientu konsultantu, kuru pazīstu nu jau vairākus gadus, un esmu pat vairākkārt ielūdzis uz mūsu rīkotajiem pasākumiem uz kuriem viņš pat ir ieradies, viņš neaizmirsa savu bankas darbinieka pienākumu - piedāvāt man kādu jaunu produktu. Viltīgi maitas gabali! Sākumā tā draudzīgi, draudzīgi, bet tad pēkšņi "caps", un piedāvā jaunu kredītkarti. Protams, tā maksā mazliet dārgāk, toties ir sudraba krāsā! Un par krāsu mūsdienās jau ir jāmaksā! Bet minētais konsultants man nevarēja palīdzēt manā pazudušās naudas lietā, toties varēja iedot citu numuru, kur man palīdzēja. Labā ziņa - naudu atpakaļ dabūšu! Tā kā mana zagļa vārdā ir iezadzies priedēklis Tata, tad pēdas samērā nekļūdīgi varētu vest uz Indiju, kur biju pirms gada. Iespējams, ka kāda iestāde, kur maksāju ar kredītkarti, pamanījās to nokopēt. Indijā Tata ir viss. Automašīnas, tējas, telefoni, un kā tagad arī redzam - zagļi. Tas principā arī skaitās lielākais koncerns pasaulē, tāpēc nav brīnums, ka pa laikam viņi piekopj arī mantrausīgas darbības. Bet vecā karte ir nobloķēta, nauda vairs pazust nevar, un nozagto dabūšu atpakaļ, tā kā satraukumam nav pamata!
Skaidrs, ka par šādām lietām biju dzirdējis masu saziņas līdzekļos, taču nebiju domājis, ka mana necilā personība kaut ko tādu reiz piedzīvos. Turklāt, uz savas gaišās un gludi skūtās sejas ādas! Pēc šīs nepatīkamā jaunuma manī iezagās mērens nemiers. Tas gan pārāk ilgi nenoturējās, taču tā kā es biju pierakstījis telefonā, ka šodien viena no pirmajām lietām, kas man ir jāpadara - jāsazinās ar banku - tad skaidrs, ka izlasot šo ziņu, nemiers atkal pārņema? Vai izdosies sadzīt pēdas manai naudai? No rīta zvanot uz banku, patērzēju ar savu bankas klientu konsultantu, kuru pazīstu nu jau vairākus gadus, un esmu pat vairākkārt ielūdzis uz mūsu rīkotajiem pasākumiem uz kuriem viņš pat ir ieradies, viņš neaizmirsa savu bankas darbinieka pienākumu - piedāvāt man kādu jaunu produktu. Viltīgi maitas gabali! Sākumā tā draudzīgi, draudzīgi, bet tad pēkšņi "caps", un piedāvā jaunu kredītkarti. Protams, tā maksā mazliet dārgāk, toties ir sudraba krāsā! Un par krāsu mūsdienās jau ir jāmaksā! Bet minētais konsultants man nevarēja palīdzēt manā pazudušās naudas lietā, toties varēja iedot citu numuru, kur man palīdzēja. Labā ziņa - naudu atpakaļ dabūšu! Tā kā mana zagļa vārdā ir iezadzies priedēklis Tata, tad pēdas samērā nekļūdīgi varētu vest uz Indiju, kur biju pirms gada. Iespējams, ka kāda iestāde, kur maksāju ar kredītkarti, pamanījās to nokopēt. Indijā Tata ir viss. Automašīnas, tējas, telefoni, un kā tagad arī redzam - zagļi. Tas principā arī skaitās lielākais koncerns pasaulē, tāpēc nav brīnums, ka pa laikam viņi piekopj arī mantrausīgas darbības. Bet vecā karte ir nobloķēta, nauda vairs pazust nevar, un nozagto dabūšu atpakaļ, tā kā satraukumam nav pamata!