Sievietes un čells

Šodien no rīta ceļā uz darbu metro redzēju meiteni ar čella kasti. Tas man atsauca atmiņā dažādas jaunības dienu pārdomas, kuras man toreiz likās diezgan būtiskas.

Kā čellu lai spēlē meitene svārciņos? Šeit es nedomāju garus un izrakstītus tautiskus svārkus, bet gan pa visam īsus un apspīlētus bruncīšus. Jūs  jautāsiet – kā ļoti jauns vīrietis nonāk pie tādām pārdomām? Pa visam vienkārši. Kad mācījos vēl Dārziņskolā, piedalījos kādā jauno izpildītāju konkursā, kas notika Jelgavā. Vispār man spēlēšana konkursos un eksāmenos bija dikti liels izaicinājums, jo no tā satraukuma, kas mani pārņēma brīdī, kad es nonācu uz skatuves, nespēju vairs normāli padomāt, nemaz nerunājot par spēlēšanu. Mana nestabilā nervu sistēma toreiz izbojāja nevienu vien uzstāšanās reizi. Es vienkārši kritu panikā, kad nonācu uz skatuves. Es pat tiku vests pie ekstrasensa. Modris viņu sauca, un viņa prakse atradās gandrīz uz Bruņinieku un Avotu ielas stūra. Es aizvēru acis, Modris sēdēja uz krēsla man priekšā. Elsa, pūta un kaut ko murmināja. No pārāk ilgas stāvēšanas man sagribējās uz tualeti. Tas arī bija vienīgais ekstrasensa apmeklēšanas nosacītais panākums, jo nervozitāte nepazuda. Līdz brīdim, kad no pa visam drošiem avotiem es uzzināju par tādu lietu kā brīnumzāli trazikoru. Kura gan nebija īpaši veselīga un tai bija arī savas blakusiedarbības, taču tā palīdzēja saglabāt mieru.

Bet toreiz Jelgavā trazikoru es vēl nepazinu. Es sēdēju iesildīšanās telpā, nervozēju un drudžaini gaidīju savu uznācienu, kad pēkšņi ieraudzīju gara auguma čellisti īsos svārciņos. Viņa bija vecāka par mani, un es toreiz mācījos kādā 10. klasē. Pateicoties viņai, es uz mirkli piemirsu savu satraukumu, jo mani tik tiešām interesēja, kā viņa spēlēs čellu, kuru taču galu galā ir jāiespiež starp kājām. Viņa apsēdās, iespieda čellu starp kājām un sāka spēlēt. Un viss bija tik dabiski un vienkārši, kad pat ar lielu skatīšanos tur nevarēja neko saskatīt.

Otru reizi šādas pārdomas mani pārņēma, kad biju jau mazliet vecāks. Ja nemaldos, mācījos kā minimums 11. klasē. Man bija tas gods spēlēt vienā uzstāšanās reizē ar čellisti Martu Sudrabu. Ja nemaldos, es toreiz spēlēju Mediņa romanci klarnetei, un Marta Sudraba arī kaut kādu latviešu skaņdarbiņu. Viņa jau patika daudziem puikām, un tajā koncertā viņai bija tāds pats izaicinājums. Čells, svārki, publika. Šoreiz gan publika bija jaunāka, jo tas bija kaut kāds bērnu bars un svārki bija garāki un brīvāki. Tik un tā tas izskatījās forši. :)