Četrkājainās acis

Ja es dodos uz darbu mazliet vēlāk kā ierasts, tad īsi pirms deviņiem autobusā vienmēr vienā un tajā pašā laikā un vienā un tajā pašā pieturā iekāpj aptuveni 50 gadus veca sieviete ar baltu kanādiešu aitu suni. Sieviete ir akla, un suns ir viņas pavadonis. Viņas acis. Iekāpjot autobusā, šoferīte pasmaidīja un apsveicinājās. Tas nozīmē, ka arī viņa pazina aklo sievieti. Sieviete uzrādīja braukšanas biļeti un tad kopā ar suni devās uz autobusa vidu, kur ir brīva platforma un atlokāms sēdeklītis. Autobusa šoferīte pacietīgi gaidīja, kamēr aklā sieviete atradīs krēsliņu, atlocīs to, un baltais suns iekārtosies viņai uz zemes starp kājām. Autobuss iesāk braukt. Suns nolaiž galvu uz grīdas un piemiedz acis. Viņš ir sapratis, ka var būt mierīgs, jo apkārtnē nav šķēršļu vai citu bīstamību, kuras viņam vajadzētu uzraudzīt. Suns var gulēt uz siltās autobusa grīdas, un pievēris acis, kaut ko sapņot. Saimniece sēž uz atlocītā krēsliņa tieši manā redzes laukā ar seju pret mani. Viņa ir pavērusi skatu pret logu. Ārā spīd saulīte, un viņa skatās caur logu debesīs un mēģina uztvert saules starus, kurus viņa noteikti sajūt. Vinja mazliet smaida. Viņas acis ir skaidras un pelēcīgas. Bet nedzīvas. Iespējams, ka pie vainas ir kāda iedzimta kaite, kuras rezultātā dienas gaismu viņa nav redzējusi. Un viņa noteikti nav arī redzējusi savas četrkājainās acis. Savu skaisto balto Kanādas aitu suni. Sieviete veras pa logu ārā saulē. Neparasts skats. Jo parasti cilvēks, kurš skatās saulē, piemiedz acis, bet viņai tās nekustīgi ir vaļā. Sieviete mazliet smaida. Viņai ir ļoti laipna un simpātiska seja un skaisti spīdīgi pusgari mati. Šķiet, ka viņa ir apmierināta ar dzīvi. Kad es kāpju laukā, sieviete vēl aizvien raugās laukā pa logu, bet suns, piemiedzis acis, turpina sapņot par savām lietām.

Sestdien vakarā redzējām kādu filmu. Precious. Un runājām par to, kādas filmas tomēr gribētos skatīties. Šī bija ļoti laba filma, taču pārlādēta ar ļaunumu, nelaimēm un nolemtību. Kino ir žanrs, kur lietas tiek pārspīlētas. Bet liekas, ka šajā filmā viss ticis pārāk pārspīlēts. Galvenā persona ir kāda ļoti apaļīga nēģeriete, kura nāk no pašām sabiedrības padibenēm. Viņa ir pusanalfabēte, stāvoklī ar otro bērnu, kurš ir no viņas tēva. Tāpat kā pirmais bērns, kurš piedzimis ar Dauna sindromu. Bet viņa dzīvo ar māti, kura ir bijusi lieciniece tam, ko viņas vīrs izdarījis ar viņas pašas meitu un neieredz meitu par to, ka viņa atņēmusi viņai ir vīrieti. Viņa ir ļoti ļauna un vardarbīga. Tāpat kā lielākā daļa cilvēku uz ielas un apkārt viņai. Vienīgais, kas viņai dod cerību, ir viņas sapņi.

Šī filma atstāj tādu mazliet šķērmu un smagu sajūtu. Protams, ka ir vajadzīgas arī šādas filmas, taču laikam mēs katrs pats izvēlamies, kādā noskaņojumā gribam nākt ārā no kinoteātra. Šeit es pievienoju arī filmas treileri.