Pēdējais ieraksts

Ar šo oficiāli paziņoju, ka šis blogs izbeidz savu darbību!

Es iesāku rakstīt nelielu nekrologu savam blogam, taču nolēmu to nepublicēt. Galu galā, mazāk vārdu nozīmē mazāk sāpju.

Es no visas sirds atvainojos vienam Cilvēkam. Un piedodiet arī citi, kuri regulāri šo lasīja, jo tagad viņiem būs vēl par vienu interesantu lasāmvielu mazāk. :)

Laiki mēdz mainīties, un tā kā manī rakstīšanas vīruss ir iemitinājies, tad visdrīzāk, ka es nekad nepārstāšu rakstīt. Iespējams, ka kaut kad būs arī jauns blogs, un to es tad arī saviem draugiem izziņošu. Ja nu gadījumā par šī bloga regulāru lasītāju ir kļuvis man nepazīstams cilvēks, tad sūtiet man mailu uz salnajs@gmx.net. Tiklīdz izveidošu ko jaunu, došu ziņu.

Nobeigumā pievienoju  nelielu tēlojumu, kuru sarakstīju pirms pāris nedēļām. Mani meklējumi un mēģinājumi daiļliteratūras lauciņā noteikti turpināsies.

Aplis

Reiz kāds vīrs iestādīja koku. Viņš uzmanīgi turēja vārgo stādiņu, un pēc brīža darbiņš bija galā. „Te būs! Cerams, ka viņa priecāsies!,”, viņš pie sevis nomurmināja.

„Bet ja nē - vīrietim mūžā taču jāiestāda koks, jāizaudzina dēls un jānosit čūska.”

Dēla vietā bija divas meitas, bet čūskas vietā žurka pagrabā.

Puikas nolēma iet skatīties futbolu.

„Nauda biļetēm ir jādabū!”, teica lielākais un dūšīgākais

„Nevajag. Es zinu kādu labāku variantu!”, apgalvoja mazākais un kārnākais

„Pie stadiona pašā tālākajā stūrī, kur parasti neviena nav, aug kāds vecs koks, kurā mēs varam uzrāpties un tad pārlēkt pāri sētai!”

„Lieliska ideja!”, priecājās dūšīgais puika

Viņi nonāca pie koka, uzkāpa uz tā un pāri bija.

„Cik labi, ka šis koks te ir izaudzis!”, priecājās kārnais puika

„Ja vēl tie muļķi nebūtu tik augstu sienu uzstādījuši, būtu pa visam labi!”, stenēdams un knapi pāri tikdams teica dūšīgaisa.

Sieviete pēdējā brīdī paspēja aizslēpties aiz sienas.

Iesākās apšaude. Viņa sēdēja un gaidīja, kad varēs turpināt ceļu, taču pašlaik siena bija viņas vienīgais glābiņš.

„Jā, darīsim tā!”

„Šis būs lielisks arhitektonisks risinājums! Nākotne kopā ar pagātni rokrokā.”, teica pirmais arhitekts.

„Tā ir augsta un stabila, turklāt gara, un tas nozīmē, ka ietaupīsim uz būvniecības izmaksām. Stadiona pasūtītājam šī ideja patiks. Un tos daudzos mazos caurumiņus, kas ir sienā, izmantosim sieta piestiprināšanai, lai neviens pa sienu nevarētu uzkāpt un pāri tikt.”

„Tiešām fantastiska ideja!”, atteica otrais arhitekts.

„Es brīnos, kā tu paliki dzīvs! Tu ripoji pa kalnu zemē tieši virsū sienai un tam lielajam kokam!”

„Labi, ka tur bija tas siets…”, puika skaidroja mammai.

Uzbērums kļuva aizvien lielāks. Drīz jau tas atgādināja nelielu kalnu.

„Kustieties ātrāk!”, sauca vagars plikšķinot pātagu pret zemi.

„Dīķim jābūt gatavam līdz rītdienas vakaram!”

„Tas taču nav iespējams!”, noburkšķēja zemnieks.

Atskanēja pātagas švīkstoņa.

„Es izaudzēšu šeit visskaistāko ūdensrozi kāda jebkad ir augusi!”

Laiva lēnām peldēja pa dīķīti, un divi mīļotie tajā skūpstījās.

„Tavs tēvs nosauca manā vārdā ūdensrozi.”

„Viņš pats to izaudzēja?”, prasīja meitenīte

„Nē, vienkārši noplūca un nodēvēja par mani. Es biju tik laimīga!”

„Mans tēvs mammai uzdāvināja ūdensrozi un nosauca viņas vārdā! Bet Tu? Ko Tu? Vai kopš meitu dzimšanas vispār esi man uzmanību pievērsis?”

Un vīrs paņēma lāpstu, izgāja laukā un nolēma iestādīt kociņu. Sievai par godu.