Vācija svin svētkus

Šodien ir trešais oktobris – Vācijas atkalapvienošanas diena. Smieklīgs vārds, bet tā ir. Kaut arī neesmu vācietis, es šo dienu savā ziņā izjūtu kā svētkus. Kaut arī visu laiku esmu apgalvojis, ka Vācijā jūtos vēl aizvien svešs, esmu šajā valstī tomēr jau 8 gadus, gandrīz trešdaļu savas dzīves, tāpēc gribot vai negribot tā ir kļuvusi par lielu daļu no manis. Un es iedomājos par tiem procesiem, kas šeit notika 80to gadu beigās, kas sabruka mūris, un secināju, ka pat pārtikušā valstī cilvēki ir gatavi idejas labā iet uz barikādēm. Protams, tā bija ārkārtas situācija. Tas bija vēsturiskā ziņā vienreizējs notikums, taču tas bija tas, kas Vācijai bija vajadzīgs. Man ir prieks, ka pēdējā laikā arī šajā valstī cilvēkos atplaukst nacionālas un lepnuma sajūtas par to, kas ir Vācija un ko Vācija ir devusi visai pasaulei. Esmu pa lielam diezgan kritisks pret šo valsti un es varētu veselu diennakti stāstīt par to, kas man šeit traucē, taču apzinos vienlaicīgi, ka varētu arī divas diennaktis runāt par to, ko šī valsts ir paveikusi un cik pašaizliedzīgi īstajos brīžos ir bijuši Vācijas politiķi un uzņēmēji. Vai mēs domājam par pirmajiem vācu politiķiem pēc otrā pasaules kara, kas vārda vistiešākajā nozīmē no gruvešiem uzcēla Vāciju. Protams, ne jau Konrāds Adenauers un Ludvigs Erhards paši vāca gruvešus. To darīja sievietes. Vācijā ir tāds apzīmējums Trümmerfrauen – gruvešu sievietes. Tās bija tās vientuļās mātes ar trim un vairāk bērniem, kuru vīri krita karā, un kuras vāca gruvešus, meklēja ēdamo un visādi rūpējās par saviem bērniem, lai tie izaugtu, iegūtu pienācīgu izglītību. Vācija kara laikā tika ļoti sabombardēta. Un lielākoties bombardētāji nebija krievi, bet gan sabiedrotie – amerikāņi un briti. Un pēdējie gruveši pēc kara Vācijā tika novākti tikai 50to gadu beigās. Vairāk kā 10 gadus pēc kara beigām. Cilvēkiem nebija kur dzīvot, tāpēc daudzi dzīvoja bunkuros, kuros kara laikā slēpās uzlidojumu laikā. Pēdējās ģimenes no bunkuriem iznāca 70to gadu vidū. Patiesībā, tā labklājība un sasniegumi, kurus Vācija ir ieguvusi, nav pašsaprotami. Tie ir panākti grūtā un smagā darbā, tie ir panākti ar politiķu palīdzību, kas ir spējuši motivēt cilvēkus, bijuši pietiekami drosmīgi, lai pieņemtu revolucionārus lēmumus, tās ir bijušas lielas personības, kas veidojušas sabiedrību. Lielu koncernu šefi, kuri savu darbu ir iesākuši mazos dzīvoklīšos, bet ar neatlaidību, izdomu un cilvēcīgu attieksmi, kļuva par turīgiem un mīlētiem cilvēkiem visā Vācijā. Kādu laiku atpakaļ lasīju interesantu rakstu, kurā tika salīdzināta pēckara menedžeru paaudze un mūsdienu ekonomiskā elite. Un tas galvenais secinājums ir – personiskā labklājība bija tikai viena no motivācijām vecajai vācu uzņēmēju paaudzei. Lai cik tas banāli neskanētu, galvenā motivācija bija tautas labklājība un vēlme uzbūvēt veiksmīgu valsti. Mūsdienu menedžeriem ir tikai viena motivācija – profīts.