Nabadzība Vācijā

Šodien no rīta mēs ar kolēģi Sarmīti darba darīšanās bijām kādā viesu namā vienā no Hamburgas smalkākajiem rajoniem – Blankenese. Šo viesu namu sauc Elb Lounge , un tā 19. gadsimta beigās ir celta kā vasaras rezidence pilsētas bagātajiem un skaistajiem. Šodien šo māju ir nopircis kāds privāts investors, atjaunojis un savedis to kārtībā, un tā ir viena no Hamburgas smalkākajām telpām, kur rīkot pieņemšanas. Kad apskatījos sākumā tās telpas mājas lapā, man tās likās diezgan necilas, taču oriģināls bija tik tiešām lielisks. Īre 4 stundām šajā namā maksā 3000 EUR, ja viņi liek bufeti, tad cena par vienu viesu ir sākot no 60 EUR, neskaitot dzērienus. Mēs pastaigājām pa šo namu, kur tieši vakarā tiek gatavotas svinības. Viņa pastāstīja, ka namā tiek svinētas gan firmu jubilejas, gan dzimšanas dienas, arī bērnu dzimšanas dienas, un, protams, kāzas. Tāds kāzu pasākums šajā namā varētu izmaksāt ap 20.000 EUR.

Braucot mājās, mēs ar Sarmīti runājām par to lielo atšķirību starp turīgajiem un nabadzīgajiem ļaudīm Vācijā. Patiesībā, kaut arī Vācija ir sociāla valsts ar sociāliem pabalstiem un citiem labumiem, Vācijā aptuveni 11 % iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības robežas. Protams, ka Vācijā šī nabadzības robeža ir augstāka nekā Latvijā, taču tik un tā ir tomēr smieklīgi zema – 780 EUR mēnesī. Vairāk nekā 13 miljoni iedzīvotāju šajā valstī pārtiek no mazāk par 780 EUR mēnesī. Labi, pārtikas un apģērbu cenas Vācijā ir tādas pašas vai pat zemākas nekā Latvijā, taču kopumā mājokļu īre, apdrošināšana, enerģija, komunikācijas, sabiedriskais transports krietni vien pārsniedz Latvijas cenu līmeni. Katrs 7 bērns un katrs 6 jaunietis Vācijā dzīvo zem nabadzības robežas. Taču vēl šokējošāk ir, ka 2/3 visa kapitāla Vācijā ir aptuveni 10% iedzīvotāju rokās. Šie ir tie cilvēki, kas svin bērnu dzimšanas dienas, maksājot 3000 EUR par telpu īri, neskaitot ēdināšanu, kas pērk un pārdod daudzu miljonu vērtas mājas un dzīvo pašu izdomātā pasaulē.

Es it nemaz neesmu sociālists. Tieši otrādi, taču jautājums ir – kā var izveidoties šāda situācija valstī, kas sevi uzskata par īpaši sociālu? Liekas, ka par šo tēmu es jau arī kādreiz rakstīju ierakstu savā draugu blogā. Es sāku atkārtoties. Vecums nāk virsū, taču šīs pārdomas mani tik tiešām pārņēma no rīta, braucot starp lielajām un smalkajām villām pie Elbas. Viena no marksisma vadošajām tēzēm par to, ka bagātie kļūst aizvien bagātāki, un nabagie aizvien nabagāki, sevi apliecina pilnībā, jo principā kapitālam ir tendence vairoties. To apliecina arī latviešu sakāmvārds – kur ir, tur rodas. Bet man vēl šķiet, ka ir kāda mistiska robeža, līdz kurai kapitāls nav drošībā, un to var krāt un krāt, taču vēl aizvien esi apdraudēts, taču tad, kad ir sasniegta kāda noteikta summa, cilvēks ieiet tā kā tādā datorspēlē nākamajā līmenī, un šeit tad katrs var radoši realizēt savas kapitāla vairošanas idejas. Iespējams, ka šādu līmeni pat varētu zinātniski izpētīt un empīriski pierādīt?

P.S. Nu labi, foto ir mazliet pārspīlēts, bet tāds nebija mans mērķis. Vācijā esot pāri pa 1000 zupas virtuvēm, kurās bez maksas katru dienu zupu var saņemt trūcīgie iedzīvotāji.