Vēlreiz par sāpīgo tēmu

Viens no labākajiem treniņa biedriem taiboksā man ir krievu puisis Jegors. Jegoram ir 25 gadi, viņš ir aptuveni 1.90 m garš, ļoti atlētisks, īsiem matiem. Kad viņš nesporto, viņš valkā brilles, kas viņam piešķir pilnīgi citu skatu. Ja Jegoram nebūtu briļļu un mati būtu vēl īsāki, viņš izskatītos pēc Maskavas rajona izsitēja, jo bez tā, ka viņš tagad cītīgi trenējas taiboksā, viņš ir paspējis būt arī instruktors pašaizsardzības kursos, aktīvi trenējies aikido līdzīgā sporta veidā un piedalījies sacensībās. Viņš man iemācīja pāris paņēmienu kā izlauzt rokas un pirkstus, no kuriem lielāko daļu es jau aizmirsu.
Bet stāsts nav par Jegoru, bet gan par krievu valodu. Kad viņš uzzināja, ka esmu no Latvijas un protu krievu valodu, viņš ļoti nopriecājās. Viņš jau 10 gadus dzīvo Hamburgā, bet citādi nāk no Rostovas pie Donas. Vācu valoda viņam ir perfekta. Praktiski nav iespējams pateikt, ka viņš ir krievs, jo akcenta nav gandrīz nemaz. Mēs ar viņu runājam krieviski. Sākumā es neuzdrošinājos, jo mana krievu valoda ir kļuvusi pa galam draņķīga, taču ar katru reizi es runāju aizvien brīvāk. Taču es piefiksēju vienu lietu - man sākumā bija kauns runāt krieviski citu cilvēku klātbūtnē. Ja Jegors, skandinot savus skaļos smieklus un izteiksmīgās frāzes, brīvi un droši runā krieviski, tad man ir kaut kādā ziņā bail to darīt. Man ir bail, ka citi dzirdēs, ka es arī protu krievu valodu un uzskatīs mani par krievu. Un, lai kā arī tas nebūtu, diemžēl krieviem ir krievu slava ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā.
Šķiet, ka mūsos jeb vismaz manī, šis krievu valodas komplekss sēž diezgan dziļi iekšā. Esmu bezgala laimīgs, ka protu un saprotu šo valodu, jo tā tik tiešām paver jaunus apvāršņus, taču vienlaicīgi esmu piefiksējis, ka runāt krieviski man ir kā tāds nosodījums vai pazemojums. Varbūt tā ir vienkārši cīņa man pašam ar maniem iekšējiem kompleksiem, bet varbūt arī citiem ir līdzīgi.
Kas ir šis it kā atbaidošais, bet vienlaicīgi arī simpātiskais krievu valodā un tautā? Ar Jegoru es saprotos lieliski. Mēs runājam un saprotam vienas un tās pašas lietas, mums ir līdzīgi uzskati.
Kad mēs vienreiz sēdējām un gaidījām treniņu, garām pagāja viens puisis, tāds pats garš un atlētisks, ar kuru viņi sarokojās un pārmija dažus vārdus krieviski.  Pēc tam Jegors man teica: "Eto bil Pavil. Odin iz nashih. On iz Kazahstana."
Viens no mūsējiem. Neskatoties uz visu krievu valodas problēmu, es tajā brīdī sajutos kā piederīgs kādai varenai grupai. Tikai īsti vēl nezinu, kas tā ir par grupu. Vai bijušie pēseresieši, krievu valodas pratēji vai vienkārši cilvēki ar kopēju lietu sapratni un uztveri.