Sveicu visus ar atgriešanos

Nu jau nedēļa kā esmu atgriezies aukstajā Eiropas realitātē. Kaut arī jāsaka, ka nemaz tik ļoti auksts Hamburgā nav. Hamburgā ir nepilni desmit grādi, turklāt bez sniega.

Esmu spējīgs izdarīt pirmos secinājumus pēc Indijas brauciena. Viens ir skaidrs – kad galva ir sakarsusi un es sēžu internetkafejnīcā, kas ir zaru būdiņa ar palmu lapu jumtu un pa galdu rāpo skudras, tad es nespēju neko loģisku blogā ierakstīt. Un tad jau varbūt arī nemaz nevajag ar varu spiest.

Kā jau daudzas valstis pasaulē, arī Indija ir kontrastu zeme. Tā mēdz ļaudis apgalvot. Tiesa gan, milzonīgus kontrastus nekur man neizdevās saskatīt. Lielākoties tomēr nabadzību, nekārtību un netīrību. Bet tas jau patiesībā neko nenozīmē. Kādā draugiem.lv ceļojumu aprakstā bija teikts, ka valsts gan ir nekārtīga un nesakārtota, toties cilvēki ir gaiši un sevī iekšēji sakārtoti. Atšķirībā no Eiropas. Man tiešām tā neliekās. Tas, ka cilvēki ir samierinājušies ar to, ka dzīvo savas kastas robežās, un, ja ar pliku dibenu uz ielas viņš ir piedzimis, tad ar pliku dibenu uz ielas viņš arī nomirs, es nevaru nosaukt par iekšēju sakārtotību. Kāpēc cilvēki brauc uz Indiju meklēt sevi? Laikam tāpēc, ka tajā valstī ir grūti sastapt kādu, kurš varētu par otru parūpēties. Cilvēki ir aizņemti ar domām par savas kailās dzīvības vilkšanu, un tik tiešām tur nevienam nav laika parūpēties par otru. Tas, ka šī valsts veģetatīvā ziņā ir tik bagātīga, viennozīmīgi atvieglo daudzu cilvēku ikdienu, jo vienīgais, kas atliek, ir uzkāpt kokā savākt kokosriekstus, lai tos par 20 rūpijām gabalā pārdotu ārzemniekiem. Nu labi, bija arī vietas, kur tie maksāja 10 rūpijas. Tie ir aptuveni 10 santīmi.

Cilvēki Indijā nav nelaipni. Tie ir pat diezgan ieinteresēti. Vilcienā labprāt iesāk sarunu, uz ielas grib nofotografēties kopā, taču es domāju, ka cilvēciskās attiecības šajā valstī tik un tā ir pilnīgi citā līmenī, un mums, eiropiešiem, ir nepieciešams daudz un ilgi uz turieni braukt, lai aptuveni saprastu, kāpēc viņi dara tā, kā viņi dara.

Domāju, ka Indiju nevar arī salīdzināt ar Ķīnu, jo, pateicoties sociālismam, Ķīnā valda dzelžaina kārtība, tāpēc arī iespējams daudz vieglāk gūt sasniegumus un panākumus. Indijā šīs kārtības trūkst. Es nesaku, ka tas ir labi vai slikti. Tas ir vienkārši daudz savādāk nekā mēs esam pieraduši.

Domāju, ka ierindas indieša dzīve ir kā mežs, kurā ir liela deva tradīciju, mistikas, nolemtības un sapņu. Un sapņot nav aizliegts nevienam. Sapņos ikviens var kļūt par bramani, Bolivudas zvaigzni vai kriketa spēlētāju.

Un šī ikdiena ir atstājusi arī pēdas indiešu sejās. Liekas, ka skaistus cilvēkus redzēju tikai Bolivudas filmās un reklāmās. Ja Latvijā cilvēku sejās var izlasīt rūpes un stresu, tad indiešu sejās es redzēju nolemtību.

Un tāpat kā Ķīnā tas ir sociālisms, kas kaut kādā veidā vada šo valsti uz priekšu, Indijā tā ir samierināšanās, kas ir iesakņojusies cilvēkos caur reliģiju un ticību pārdzimšanai, ja šajā dzīvē nav paveicies.

Neskatoties uz manu it kā kritisko un mazliet pesimistisko vērojumu, šī ir vieta, kur noteikti ir vērts aizbraukt. Turklāt, ceļojums nav dārgs, un katram lieliski paveicams. Galvenais, neko nedrīkst sagaidīt, kā arī svarīgi ir saprast, ka Bolivudas filmās Indija ir pilnīgi savādāka. Pilnīgi. Un svarīgi ir arī pārāk neplānot, jo visiem plāniem svītru var pārvilkt kavējoši autobusi, vietējie helperi, kas sākotnēji pateiktās cenas vietā tomēr beigās prasīs citu kā arī dzīves temps, kas tur ir daudz lēnāks.

Bet lai cik tas smieklīgi arī nebūtu, pēc Indijas esmu ieguvis vēl lielāku iekšēju mieru par visu lietu kārtību un virzību. Par to, ka visas lietas notiek uz labu, un par to, ka cilvēkam dzīvē tik tiešām pietiek ar sauli, siltumu, vietu, kur gulēt, maltīti un neparastiem notikumiem. Un par to, cik ļoti mēs tomēr esam ietinušies paši sevis sapītajos valgos par to, kas ir pareizi un kas ir nepareizi, kā dzīvē vajag būt un kā nevajag. Un par to, ko domās citi. Es zinu, jo es daru tāpat, un tad par laimi man uznāk apgaismības brīži, kad liekas, ka tas viss ir nesvarīgi. Vienkārši nedarīt nevienam pāri, nebūt ļaunam un izmantot dzīves dotās iespējas. Jā, tas ir svarīgi! Un vēlreiz atcerēties Lauriku un viņa teicienu par to vieglāk ņemšanu.

Labi, šodien pēc garākas pauzes bija tāds apcerīgāks ieraksts. No rītdienas ceru ieiet atkal vecajās blogošanas sliedēs, tā kā visi atkal laipni lūgti atpakaļ manā blogā.

Fotogrāfiju pievienošu mazliet vēlāk. Kaut kā tā funkcija īsti nedarbojas pašlaik.