Acetona smaka

Vakar sajūtot degunā acetona smaku, man prātā nāca kāds atgadījums no skolas dienām, kad es mācījos kādā 4. vai 5. klasē. Vispār jau smieklīgi - es sāku atgādināt vecu veci, kurš visu laiku runā par senākām dienām. :) Bet tas atga'dijums ir jautrs.
Savu pamatskolas laiku es nomācījos Rīgas 6. vidusskolā. Un praktiski visu šo mācību laiku es arī spēlēju pūtēju orķestrī. Pūtēju orķestris mums daudziem puikām no 6. videnes bija absolūtā ikdienas sastāvdaļa un mūsu dzīves piepildījums. Orķestris bija no rīta pulksten 7, un mūsu diena beidzās pulksten 9 vakarā ar orķestra mēģinājumu, turklāt pa vidu bija vēl daži grupu mēģinājumi tikai klarnetēm vai tikai koka pūšamiem instrumentiem.
Toreiz orķestra centrālā pulcēšanās vieta bija pagrabs. 6. videnes pagrabs piederēja orķestrim un visiem puikām. Un tie, kas spēlējām orķestrī, sajutāmies kā izredzētie, jo varējam starpbrīdī noskriet lejā uz pagrabu vienkārši tāpat. Mēs taču bijām orķestranti! Citi, kas nespēlēja orķestrī, tādas lietas nevarēja atļauties. Pagrabā varēja satikt arī puišus no vecākām klasēm, kuri izturējās pret tevi kā līdzīgu, jo tu taču arī biji orķestrants. Nu tātad pagrabs bija tāda kā Meka, uz kuru mēs plūdām un tecējām, kad vien varējām. Un neskatoties uz to, ka tas bija tehniski un morāli vienkārši katastrofālā stāvoklī. Mūzīgi mitrs, pēc lietusgāzēm pietecējis, smirdīgs, šaurs un karsts. Žurkas regulāri mēdza tur uzdarboties. Taču neskatoties uz to, pagrabā bija gan mūzikas instrumenti, gan notis un mūzīgi labs noskaņojums. Pagrabs bija telpu labirints, kas kopā ar skolu ticis būvēts aukstā kara laikā, un ar nodomu, ka pagraba telpas varētu kalpot arī kā bumbu patversme, tāpēc lielās metāla durvis ar kurām bija atdalītas pagraba telpas, varēja cieši noslēgt.
Tā nu kādā dienā orķestra vadība nolēma, ka pagrabā ir jātaisa remonts. Un kas varēja būt labākie remontētāji kā paši 10 un 12 gadīgie orķestranti. Mūsu uzdevums bija krāsot sienas. Telpas vidū tika nolikts bundulis ar dzeltenu acetona krāsu, katram izdalīta viena pindzele un parādīta telpa, kura jāizkrāso. Un to mēs arī darījām. Sākumā, protams, tika uztaisītas krāsotāju cepures no avīzes, un darbi varēja sākties. Taču zemā telpa, neesošā ventilācija un sliktais apgaismojums darīja savu. Pēc kāda brīža visi krāsotāji jau likās neierasti jautrā prātā. Visi smējās, un es tikai piefiksēju kā kāds kolēģis jau 20 minūtes bīdīja otu pa vienu trajektoriju, nevienā mirklī no tās nenovirzoties. Es pats jutos kā tādā neparastā pasakā. Galva reiba, visi smējās. Mēs krāsojām pagrabu.
Par laimi kādam ienāca prātā mūs visus mazos pēc brīža izdzīt laukā no telpas svaigā gaisā. Un mēs nonācām 6. vidusskolas sporta laukumā. No milzīgā svaigā gaisa daudzuma es gandrīz paģību. Daudzas lietas jau es vairāk neatceros, taču dažas sajūtas man vēl ir spilgti atmiņā.