Viešņa no nākotnes
Vakar vakarā kopā ar viešņu no pagātnes - manu skolas dienu draugu Elīnu, kura pāris dienas viesojas pie manis, lai dotos pēc tam tālāk braucienā uz salām - skatījāmies bērnu dienās tik populāro filmu Viešņa no nākotnes.
Jau izskanot filmas mūzikālajam ievadam, es atceros tās bērnu dienu sajūtas, kuras mani pārņēma skatoties šo filmu. Tā ir tāda nostalģija, atmiņas par vasarām, kurās mēs gadiījām šo un citas filmas kā piemēram Kapteiņa Granta bērnus. Tās bija daudzsēriju bērnu filmas. Kā mazi seriāli. Taču seriāli ar sākumu un beigām. Nevis mūsdienu seriāli, kuri iesākās pirms 20 gadiem un beigsies pēc 30. Šie ir seriāli, kuru mērķis nav pastāstīt bērniem kādu stāstu, iemācīt viņiem kaut ko. Mūsdienu seriāli vienkārši piesien bērnu un jaunieti pie televiziora katru dienu no 1 līdz 2 stundām, pauzēs reklamējot visādus niekus, kuri varētu noderēt jauniešiem. Drīzāk jau nenoderēt. Un vai mūsdienās bērni vispār būtu ar mieru skatīties filmu no četrām sērijām? Un noskatoties pirmo sēriju, atvērt Rīgas Viļņus un secināt, ka nākamā būs tik pēc divām dienām. Un tad gaidīt šo filmu, drošības labad vēl apvilkt Rīgas Viļņos pulksteņa laiku, cikos šī filma sākas. Ne jau tāpēc, ka to varētu aizmirst, jo šādas lietas jau mēs neaizmirsām. Drīzāk tāpēc, ka tādā veidā mēs rezervējām mūsu laiku pie televizorā vai arī priecājāmies par filmas turpinājumu vien ieraugot Viļņos melno aplīti.
Laikam tomēr bērnu kino ir līdz ar gadiem mainījies, un mēs esam kļuvuši veci, tāpēc vairs īsti nesaprotam tās filmas, par kurām bērni sajūsminās tagad.
Un Aļisa man vēl aizvien liekas smuka!
Un kad es paklausos šis dziesmiņas tekstu, kuru jūs varēsiet dzirdēt šajā jūtūba linkā, tad vispār velk uz bimbu:
burvīgā nākotne neesi nežēlīga pret mani...
Jau izskanot filmas mūzikālajam ievadam, es atceros tās bērnu dienu sajūtas, kuras mani pārņēma skatoties šo filmu. Tā ir tāda nostalģija, atmiņas par vasarām, kurās mēs gadiījām šo un citas filmas kā piemēram Kapteiņa Granta bērnus. Tās bija daudzsēriju bērnu filmas. Kā mazi seriāli. Taču seriāli ar sākumu un beigām. Nevis mūsdienu seriāli, kuri iesākās pirms 20 gadiem un beigsies pēc 30. Šie ir seriāli, kuru mērķis nav pastāstīt bērniem kādu stāstu, iemācīt viņiem kaut ko. Mūsdienu seriāli vienkārši piesien bērnu un jaunieti pie televiziora katru dienu no 1 līdz 2 stundām, pauzēs reklamējot visādus niekus, kuri varētu noderēt jauniešiem. Drīzāk jau nenoderēt. Un vai mūsdienās bērni vispār būtu ar mieru skatīties filmu no četrām sērijām? Un noskatoties pirmo sēriju, atvērt Rīgas Viļņus un secināt, ka nākamā būs tik pēc divām dienām. Un tad gaidīt šo filmu, drošības labad vēl apvilkt Rīgas Viļņos pulksteņa laiku, cikos šī filma sākas. Ne jau tāpēc, ka to varētu aizmirst, jo šādas lietas jau mēs neaizmirsām. Drīzāk tāpēc, ka tādā veidā mēs rezervējām mūsu laiku pie televizorā vai arī priecājāmies par filmas turpinājumu vien ieraugot Viļņos melno aplīti.
Laikam tomēr bērnu kino ir līdz ar gadiem mainījies, un mēs esam kļuvuši veci, tāpēc vairs īsti nesaprotam tās filmas, par kurām bērni sajūsminās tagad.
Un Aļisa man vēl aizvien liekas smuka!
Un kad es paklausos šis dziesmiņas tekstu, kuru jūs varēsiet dzirdēt šajā jūtūba linkā, tad vispār velk uz bimbu:
burvīgā nākotne neesi nežēlīga pret mani...
Werbung