Vēlreiz par kino
Šovakar pa RTL2 rādīja filmu Billy Elliot - I will dance. Noskatījos šo filmu jau n-to reizi, kaut arī patiesībā man nepatīk filmas skatīties vairākkārt. Bet Billy Elliot ir viena no tām filmām, kuru skatos ar sajūsmu.
Šī filma ir saņēmusi vienlīdz daudz pozitīvu atsauksmju gan Amerikā, gan Eiropā. Iespējams, ka es līdz ar to autēšos kā kinematogrāfiska džankfūda piekritējs, bet šī un līdzīgas filmas mani pa īstam sajūsmina.
Es iedomājos par to, kāpēc mums ir vajadzīgs kino? Domāju, ka iemesls cieši sasaucas ar to, kāpēc mums ir mūzika, teātris, literatūra vai jebkura cita radošā māksla. Lai mēs izbaudītu emocijas. Emocijas, kuras mums trūkst ikdienā, vai tādas, kuras mūs pārņem tikai ļoti retos gadījumos, lai mēs pārdzīvotu, lai mēs dusmotos, lai mēs raudātu un smietos. Iespējams, ka ir vēl kāds cits uzdevums, taču man neviens cits nenāk prātā.
Billiy Elliot apvieno lielisku sižetu ar vienreizēju operatora darbu un aktierspēli. Filmā ir problēma, turklāt ne viena vien, bet vairākas. Ir iespaidīgi tēli un tā dāvā pozitīvas emocijas. Un tā neapnīk. Tā ir saistoša visu laiku.
Labi, tā brīžiem pārspīlē. Bet laikam jau tas ir normāli, ka mākslā tiek pārspīlēts.
Un šī filma patīk dažādām paaudzēm.
Šķiet, ka es pat vēl tālāk pārspīlēšu - jebkurai mākslai ir tiesības pastāvēt, ja tā netērē cilvēkiem laiku, bet izraisa cilvēkos emocijas. Pat, ja tā ir it kā stulba šlāgermūzika. Bet ir cilvēki, kuriem patīk tāda labāk nekā klasiskā, ko pie klasiskās mūzikas šie cilvēki iemieg, bet šlāgermūzikas banālie teksti un pārspilēti harmoniskās melodijas liek viņiem dejot un dziedāt līdz, sniedz viņiem labu noskaņojumu. Savā ziņā cilvēks kļūst labāks caur to.
Es zinu, ka tā ir traki sensibla tēma, turklāt ļoti daudzšķautņaina un kompleksa, taču ir vērts runāt par to.
Un Billy Elliotā ir lieliska mūzika.
Šī filma ir saņēmusi vienlīdz daudz pozitīvu atsauksmju gan Amerikā, gan Eiropā. Iespējams, ka es līdz ar to autēšos kā kinematogrāfiska džankfūda piekritējs, bet šī un līdzīgas filmas mani pa īstam sajūsmina.
Es iedomājos par to, kāpēc mums ir vajadzīgs kino? Domāju, ka iemesls cieši sasaucas ar to, kāpēc mums ir mūzika, teātris, literatūra vai jebkura cita radošā māksla. Lai mēs izbaudītu emocijas. Emocijas, kuras mums trūkst ikdienā, vai tādas, kuras mūs pārņem tikai ļoti retos gadījumos, lai mēs pārdzīvotu, lai mēs dusmotos, lai mēs raudātu un smietos. Iespējams, ka ir vēl kāds cits uzdevums, taču man neviens cits nenāk prātā.
Billiy Elliot apvieno lielisku sižetu ar vienreizēju operatora darbu un aktierspēli. Filmā ir problēma, turklāt ne viena vien, bet vairākas. Ir iespaidīgi tēli un tā dāvā pozitīvas emocijas. Un tā neapnīk. Tā ir saistoša visu laiku.
Labi, tā brīžiem pārspīlē. Bet laikam jau tas ir normāli, ka mākslā tiek pārspīlēts.
Un šī filma patīk dažādām paaudzēm.
Šķiet, ka es pat vēl tālāk pārspīlēšu - jebkurai mākslai ir tiesības pastāvēt, ja tā netērē cilvēkiem laiku, bet izraisa cilvēkos emocijas. Pat, ja tā ir it kā stulba šlāgermūzika. Bet ir cilvēki, kuriem patīk tāda labāk nekā klasiskā, ko pie klasiskās mūzikas šie cilvēki iemieg, bet šlāgermūzikas banālie teksti un pārspilēti harmoniskās melodijas liek viņiem dejot un dziedāt līdz, sniedz viņiem labu noskaņojumu. Savā ziņā cilvēks kļūst labāks caur to.
Es zinu, ka tā ir traki sensibla tēma, turklāt ļoti daudzšķautņaina un kompleksa, taču ir vērts runāt par to.
Un Billy Elliotā ir lieliska mūzika.
Werbung