Dramatisms. MBD 13 no 15

Katru rītu (izņemot tos, kuri iekrīt brīvdienās, kuros es neesmu Berlīnē vai slinkuma pēc esmu izvēlējies doties uz biroju ar auto) es pa ceļam no 186. autobusa uz biroju satieku divus vīriešus nemainīgi vienā un tajā pašā vietā. Nē, runa nav par autobusa pasažieriem, kuri brauc vienā un tajā pašā autobusā katru rītu vai pārdevējām veikalos. Runa ir par vienu ielu mūziķi un vienu ubadziņu. Kaut arī par ubadziņu viņu īsti nodēvēt nevar. Bet par visu pēc kārtas!

Pēc tam, kad esmu izkāpis pieturā pie Breite Str., pagriežos uz Berkaer Str., kur ir sastopami daudzi veikali tai skaitā viens Edekas veikals. Katru rītu pie Edekas veikala nemainīgi var sastapt dažas lietas – riteņu statīvu, divas miskastes un ģitāristu, kurš ietinies segā, ar adītu cepuri galvā visiem uzsmaida. Tieši tādā pašā pozā viņš sēž pie Edekas veikala arī vakarā, kad es dodos no darba uz mājām. Tiesa gan, ne katru vakaru man viņu izdevies sastapt, taču katru rītu gan. Bet pats svarīgākais ir – es vēl nekad neesmu dzirdējis viņu spēlējam! Spēlēšanas skaļumā vainai nevajadzētu būt, jo ģitāra ir pieslēgta pie skaļruņa, un tik draņķīga mana dzirde arī nav, lai es to palaistu garām. Vaina ir tajā, ka viņš nespēlē. Bet nu ir skaidrs, ka pat mīnus divos grādos ir auksts, lai spēlētu, tāpēc ērtāk taču ir vienkārši pasēdēt.

Otrais tēls ir kāds aptuveni 25 vai mazliet vairāk gadus vecs un manuprāt čigānu tautības jaunietis (vai vismaz rumānis vai bulgārs), kurš ieģērbies zilās džinsu biksēs, melnu ādas jaku mugurā un pelēcīgu jakas kapuci galvā tirgo bezpajumtnieku avīzīti Strassenfeger. Viņa tirgošanas metožu arsenālā ir plašs proaktīvo darbību klāsts, kā rezultātā viņš aktīvi uzrunā garāmgājējus. Un tad viņam ir tāda viena sejas izteiksme, kura atkārtojas katru rītu. Kad es tuvojos viņam pa gabalu, redzama ir viņa nopietnā seja. Īsu brīdi pirms mūsu acu kontakta viņš zibenīgi uzbur pārspīlēti platu smaidu, kurā labi ir redzami viņa pārspīleti baltie zobi. Un tad seko šī īpašā sejas izteiksme – mazliet pazemīgi piešķiebta galva, draudzīgi samiegtas acis, pastiepta roka, un vienīgais vārds, ko es varu saklausīt ir kaffeeee. Ar gari stieptu e. Tas ir tāds it kā draudzīgs žests, nevis lūgšana, kas izskatās – ei, džekiņ, iešķieb taču man mazliet naudu kafijai. Visi taču esam lieli draugi. Esi taču cilvēks! Tas ir tāds draudzīgi pazemīgi uzstājīgs žests pēc kura jūties mazliet apstulbis, jo kāpēc lai „draugam” neiedotu kādu santīmu. Bet es neiedodu, un tad paliek tāda dīvaina sajūta. Tāda neērta un mazliet slikta – tik draudzīgs skats un tik balti zobi, bet es – zvērs tāds – paeju vienkārši garām. Un tā katru rītu!

Bet nu ir skaidrs – ja es iedošu vienu rītu, tad man būs morālas saistības finansēt viņa kofeīna devu katru rītu, un es īsti nezinu, vai to vēlos.

Šai bildītei paraksts ir cats are so dramatic!

Mana benediktīniskā dienasgrāmata

2006. gada 28. novembris 11.00 turpinājums

Klosteris man ir palīdzējis agri celties, un es ceru, ka vismaz daļēji es to varēšu īstenot arī nākotnē.  Varbūt man nopirkt šo trauksmes zvanu, kas man palīdzētu celties no rītiem? Nogulēta diena traucē normāli justies. Tas ir mans secinājums;

Klosteris ir palīdzējis atgūt klusumu. Šīs lieliskā sajūta, kad tu vari iet pa klostera gaiteņiem, satikt kādu, īsi sasveicināties, bet neieslīgt garā un bezjēdzīgā disputā;

Pateicoties klosterim, es atkal esmu atsācis rakstīt, un tā ir liela dāvana;

Taču, es neesmu klosterī iemācījies iecietību pret neglītām kaklasaitēm, un tās mani tracina vēl aizvien tikpat, kā pirms vairākām dienām;

Klosterī es atkal esmu iesācis intensīvāk domāt par Dievu. Protams, ka vienu Dievs piesaista un otru nē. Vienam tas varbūt ir vairāk vajadzīgs kā citam. Es nekādā gadījumā netaisos visu pasauli pierunāt ticēt Dievam, jo tas ir ceļš, kas katram pašam ir jāiet. Vienam tas ir svarīgs, un viņš atrod šo mazo taciņu. Cits vienkārši paiet garām. Un kā pirmais, tā arī otrais, nonāk ceļa galā. Vienīgi šis pirmais ir veicis mazliet garāku ceļu, jo ir nogriezies no galvenā ceļa, lai ieraudzītu puķes, akmeņus un putnus, kurus, pa galveno ceļu ejot, ir grūtāk saskatīt. Tā nu šis pirmais, pēc tam, kad ir izmetis riņķi pa šo taciņu, nonāk atkal uz galvenā ceļa un dodas uz priekšu, taču šoreiz viņš zina, ka ceļa malā vēl ir puķes, akmeņi un putni, kas padara iešanu jautrāku. Mazliet jau teoloģija „panesās”, bet šī līdzība bija manis izdomāta;

Patiesībā esmu spiests secināt, ka dzīve klosterī ir tikai viens no ceļiem pie Dieva, un domāju, ka nebūt no tiem, kas pa tiešo noved pie Dieva. Pieņemu, ka šeit ir tikpat viegli apmaldīties, kā ārpus klostera;

Tad es vēl esmu sapratis, ka arī Bavārijā tiek gatavota ļoti garšīga maize; ka var ļoti labi iztikt bez TV (bet nezinu, vai varēšu ikdienā to implementēt).

Labi, dodos ceļā.