Lielisks links

"Dinamo" uzvarēja! Beidzot mēs ar Armandu atkal varēsim pozitīvā gaisotnē pārunāt hokeja aktualitātes nevis visu laiku tikai spriedelēt par to, kurus hokejistus vajadzētu izmest no komandas un kad vajadzētu nomainīt Šupleru.
Bet citādi es gribēju vērst jūsu uzmanību uz kādu lielisku websitu. Pateicos par šo linku!
Šis ir emocionāls stāsts par kādu fotogrāfu un viņa 98 gadus veco tēvu, kuram ir nomirusi sieviņa, taču viņam trūkst īslaicīgās atmiņas, kā rezultātā viņš aizmirst visus notikumus, kas senāki par 15 minūtēm. Sākumā fotogrāfs teica tētim, ka sieva ir mirusi, un tēvs ikreiz dikti sakreņķējās. Tāpēc viņš nolēma labāk pastāstīt, ka sieva ir aizbraukusi uz Parīzi pie sava slimā brāļa. Mājas lapā jūs atradīsiet vienkāršas, bet ļoti izteiksmīgas fotogrāfijas un emocionālu stāstu par tuvāko cilvēku mīlestību. Mani tas pa īstam aizkustināja. Pie vienas no fotogrāfijām ir apraksts, kad tēvs dažkārt mēdz pierakstīt dažādas lietas un sev uz papīra uzdot dažādus jautājumus. Tas man atsauca atmiņā manu mīļo omīti. Kad viņa uz vecumu aizvien biežāk visu aizmirsa un arī viņas operatīvā atmiņa vairāk īsti nedarbojās, viņa arī mēdza visu pierakstīt. Viņa zināja, ka uzdod mums ar brāli visu laiku vienus un tos pašus jautājumus par to, kur mēs dzīvojam, ko mēs daram, ar ko mēs draudzējamies. Un tad omīte šo visu informāciju pierakstīja. Helmuts dzīvo tur un tur, dara to un to...
Pēc omītes nāves mēs atradām vēl vairākus šādus pierakstus, un es no grūtsirdības un aizkustinājuma uz vietas apraudājos.
Brīžiem visas atmiņas - gan tuvākas, gan tālākas, samaisās kopā vienā emociju kamolā, un tad šis kamols kļūst gan par gaisa balonu, kurš ceļ debesīs, gan iesprūst kaklā, un tad nevar paelpot.
Bet šis kamols kļūst aizvien lielāks un vērtīgāks. Es savējo neatdotu nevienam ne par kādu naudu.
Bet tagad apskatieties linku un strādājiet tālāk! :)
http://www.dayswithmyfather.com/