Mana bērnības mūzika. MBD 14 no 15

Par šo lietu esmu jau vairākkārt rakstījis turklāt dažādos kontekstos, taču tas jau neliedz man vēlreiz šai tēmai pieskarties, jo tā ir mūzika, un par to var runāt atkal un atkal.
Šodien no rīta braucot uz darbu (pēc tam ejot ierasto ceļu ar kājām, nesastapu mūziķi, bet ubadziņu gan sastapu, kurš ir izdomājis jaunus trikus, kā tikt pie naudiņas. Šodien viņš pasveicināja mani ar teikumu - Saimniek, iedod naudu kafijai! Protams, vāciski, taču viņa pazemīgie triki kļūst aizvien neciešamāki.) es izdomāju, ka gribu paklausītiez kādu smuku mūziku, kuru sen neesmu dzirdējis. Mēģināju atcerēties visvecāko mūziku, kuru esmu dzirdējis kā pirmo, un vienīgais veids, kā man izdevās to panākt, bija sasaistīt mūziku ar noteiktām vietām. Un man izdevās! Turklāt atcerēties tādus senus gabaliņus, kurus tiešām jau daudzus, daudzus gadus neesmu dzirdējis. Cerams, ka youtube atbalstīts mani šajā iecerē, un man izdosies atrast šīs senās dziesmiņas. Tāpēc izdomāju, ka sākot no šodienas prezentēšu jums 15 dziesmas, kuras nāk no manas pa isam senas bērnības. Nu vismaz mēģināšu tā izdarīt.
Man ir aptuveni 7 gadi. Tētim savukārt ir lenšu atskaņotājs. Vispār tas lenšu atskaņotājs ir jautra iekārta. Pirmkārt jau tās lentes var izritināt, otrkārt, lenšuspoli var labi izmantot kā lidojošo šķīvīti, treškārt, lenšu atskaņotāja ritošo daļu, uz kura tiek likta virsū lente, var izmantot kā maziņu karuselīti un likt uz tā virpuļot gan mašīnītes, gan mazas figūriņas. Var arī turēt pirkstu pie spoles, kas atskaņošanas brīdī griežās, apļot pirkstu līdz un ietīt to starp lentu. Pēc tam izraujot to ārā, izveidojas caurumiņš uztītajā lentē. Bet vēl var to lentu arī klausīties. Tētim ir dažāda mūzika, par kuru es vēl pastāstīšu nākamajās dienās, taču vienu brīdi esmu nonācis atkarībā no Džo Dasēna mūzikas. Es pilnīgi neko nesaprotu, bet dziedu līdz: "Esik tūle zink stepā". Un drillēju šo lentu visu laiku. Tētis pie sava lenšu atskaņotāja vairs netiek, jo tas ir nolikts mūsu ar brāli istabā, un es klausos Dasēnu. Man ļoti patika viņa balss un tas melodiskums šajās dziesmās. Šķiet, tas bija tas laiks, kas manī iesēja pilnīgi aplamu mūzikas klausīšanas veidu - es nekad neklausos vārdos, bet gan tikai pašā dziesmā un uztveru šo dziesmu kā mūziku, bet nevis kā dziesmu. Tā tas ir vēl šodien. Un tā tas ir pat ar valodām, kuras es itin labi saprotu.
Tātad skaidrs - ir atrasts vainīgais. Džo Dasēns. Un tad vēl viņa emocionālā nāve, kas vienkārši piestāvēja mūziķim un kas man likās tik forša - viņš esot nomiris ar infarktu koncerta laikā. Nu kur vēl labāk! Pēc daudziem gadiem man nācās koriģēt šo kļūdaino faktu, jo tomēr viņš ir miris nevis koncerta, bet atvaļinājuma laikā Taiti salā. Un visdrīzākais, ka tajā brīdī viņš nedziedāja, bet gan darīja ko citu. :)
PIedāvāju jums Džo Dasēna gabaliņu, kurš man visvairāk ar viņu asociējas.