Svētku sveicieni no Reinas

„Vecais” labais Helmuts nekur nav pazudis.

Tā nu sanācis, ka 18. novembra svētkus šogad sagaidu Ķelnē, jo esmu šeit nonācis darba darīšanās. Nu karogus uz ielām īsti neredzu, taču svētki ir sirdī. Īstenībā tāds patriotisks prieks.

Kaut arī tehnoloģiskā un visādā citādā ziņā Vācija ir daudzas galvas tiesas pārāka par Latviju, to noteikti nevar  teikt par interneta izplatību un lietošanas ērtumu šīs valsts hoteļos. Vakar vakarā paliku mazā miestā netālu no Bonnas ar nosaukumu St. Augustin, kur hotelī interneta vispār nebija. Toties hoteļa restorānam bija viena Michelin zvaigzne, kas ir gastronomu pasaulē populāra parādība, ko piešķir īpaši labām ēstuvēm. Viena zvaigzne nav daudz, taču tas ir daudz vairāk nekā neviena, jo šo zvaigzni piešķir tiešām pēc ļoti stingriem kritērijiem un tikai izmeklētām vietām. Tātad, hotelis nebija mazs, nebija interneta, bet toties bija Michelin zvaigzne. Vakariņas gan tajā restorānā paēst neizdevās, jo mani līdzbraucēji, kuri šeit arī ir darba darīšanās, nolēma, ka jāiet uz ķīniešiem, jo Latvijā ar tiem ķīniešiem pašvaki esot. Es esmu ķīniešu pārtikas izlutināts, jo man pie mājām Hamburgā ir  viens no labākajiem ķīniešu restorāniem Hamburgā, tautā saukts par „Pīli”. Kā jau varēja gaidīt – vietējais St. Augustin ķīnietis, uzmanīgi izsakoties,  bija mērens savā kvalitātē.

Bet turpinot par internetu – es cerēju, ka situācija ar internetu Ķelnē, kur nonācu šodien, būs labāka, taču nekā. Savā ziņā tā bija labāka, jo internets bija, taču maksāja 8 EUR stundā. Jā – 8 EUR! 5 ar pus lati. Es nopirku vienu stundu, un pašlaik esmu paspējis jau 15 minūtes notērēt, ātri apskatoties draugus, izlasot meilus, palasot ziņas un apskatoties hattricku. Pašlaik es pielietoju veco labo metodi, kas līdz perfekcionismam tika izkopta iezvana modēmu laikos. Mana bloga jaunākajiem lasītājiem paskaidroju – kādreiz, kad vēl nebija DSL, WIFI un Draugiem.lv, internetam mēs piekļuvām caur modēmu, kurš savienojoties ar internetu, radīja neparastas čerkstoši, pīkstoši dziedošas skaņas. Modēms tika pieslēgts telefona ligzdai, dažkārt pat telefons izrauts, lai varētu pieslēgt modēmu. Savienojuma ātrums bija sasodīti lēns, tāpēc tajā laikā vēl nebija arī youtube un erotiskā rakstura filmiņas. Un arī flatrate nebija. Tad vispār tāds vārds vēl nebija izdomāts, jo neviens nevarēja iedomāties, ka kaut kad pienāks tādi laiki, kad internetu varēs lietot 24 stundas diennaktī maksājot simbolisku summu. Tika maksāts par savienojuma ilgumu, tāpēc, lai reducētu izmaksas, emaili tika sarakstīti offline vai arī wordā un tad iekopēti mailā, kad tika izveidots savienojums ar internetu. Goda vārds! Tādi laiki tik tiešām bija. Un, kad pabeigšu šo bloga ierakstu, tad pieslēgšos internetam. Tāds mans plāns.

Šodien, kad pa dienu biju ieradies hotelī, lai novietotu mantas, pa logu varēju vērot kā notiek kādas filmas vai seriāla uzņemšana. Ķelne ir Vācijā populāra mediju pilsēta, kurā daudzām televīzijas studijām ir centrāles. Es tos vācu aktierus nepazīstu, tāpēc nevarēju pateikt, kas tiek filmēts, taču skats bija diezgan interesants. Es saskaitīju 32 cilvēkus, kas darbojās ap filmēšanas vietu. No šiem 32 cilvēkiem viens turēja lielu spalvainu mikrofonu, viens sēdēja ratiņos uz kuriem bija uzmontēta kamera, divi stūma šos ratiņus, viens stāvēja uz trepēm bez acīmredzama uzdevuma, aptuveni trīs bija ietērpi spilgti zaļās vestītēs un ar rācijām rokās apsargāja filmēšanas vietu un dzina prom automašīnas, kuras tur apstājās, un tad vēl bija vesels bars cilvēku, kuri tur vienkārši bija. Kaut ko runāja, dažiem rokās bija mapītes, bet kopumā radās sajūta, ka tie bija palīgu palīgu palīgi. Un tad uzradās divi aktieri. Vīrietis un sieviete. Viņi piegāja pie automašīnas, viens attaisīja bagāžnieku, neko tur iekšā neielika, kaut ko runāja un stāstīja, un tad abi iesēdās mašīnā un aizbrauca. Visa šī darbība ilga aptuveni minūti, un to visu filmēja kamera. Bet laikam kaut kā tā aizbraukšana laikam īsti nepatika, tāpēc pēc mirkļa mašīna bija savā vietā, un visa bagāžnieka un runāšanas ārija atkārtojās vēlreiz. Un tad, kad gāju laukā, redzēju, ka visi 32 un noteikti vēl vairāk cilvēki ēda, jo tieši blakus filmēšanas vietai bija kēteringa vāģis ar visādām garšīgām lietiņām. Man radās jautājums – vai tiešām tik daudz cilvēku tajās filmēšanās vietās ir nepieciešami? Un viņi visi saņem algas, un aktieri saņem noteikti vēl daudz vairāk par visiem tiem palīgiem, viņi ēd, tērē elektrību, jo kaut arī bija gaiša un saulaina diena, bija ieslēgti divi milzīga izmēra starmeši, un rezultāts ir kaut kāda viduvēja un bezgalīga seriāla viena minūte. Un seriālā katru dienu tādas minūtes ir vismaz 30. Bet laikam jau tā vajag.

Bet vispār – daudz laimes dzimšanās dienā, Latvija!