Kā es vakar ēst gatavoju

Man patīk gatavot ēst. Es nemuļķojos un nemēģinu speciāli iegūt simpātijas, bet tas nu ir fakts. Un es tāds neesmu vienīgais. Mūsu ģimenē ēst gatavošana ir vīriešu tradīcija. To mums iemācīja tēvs, mazāk pašu gatavošanu, vairāk tieši pareizo attieksmi, un, tad kad mēs ar brāli un tēvu esam kopā pirtiņā uz lāvas, tad pārrunājam nevis sportu vai automašīnas, bet gan katrs stāsta savus jaunākos virtuves eksperimentus, kādas garšvielas kurš ir pamēģinājis, vai kā labāk marinēt liellopu gaļu.

Tā nu vakar nolēmu kaut ko pagatavot. Tā, it kā gatavotos kādai jubilejai.... :)

Uzreiz saku – neko īpašu jau es neplānoju gatavot, bet man baigi gribējās skābētus kāpostus. Nu tādus sautētus, štovētus vai šķovētus. Nezinu, kas ir īstais apzīmējums, bet nu jūs jau ziniet, ko es domāju. Vācijā nav viegli nopirkt normālus kāpostus. Tādus kā Latvijā, kas ir skābēti savā sulā. Šeit lielākoties kāposti tiek skābēti vīnā. Un tie ir skābāki nekā Latvijā. Bet nu ko lai dara. Jāņem tas, ko vācu veikali dot. Tā nu es nopirku aptuveni pusotru kilogramu kāpostu, cūkas šķiņķi. Sīpoli un ķiploki man jau bija mājās, jo es tos arī liku klāt kāpostiem. Burkāni un cukurs saldumam. Tā nu katlā iebēru sagrieztus sīpolus ar speķi, apcepu un liku klāt kāpostus un atstāju tos uz lēnas uguns. Kaut arī man nemaz uguns nav, jo man jau ir moderna keramiskā plīts. :) Tā kā mājās atradu arī vēl vienu sauso keksa maisījumu, ko ražojis Dobeles Dzirnavnieks, tad nolēmu uzcept arī keksu ar vīnogām, kuras jau gāja posta un tās vajadzēja pārstrādāt.

Tā nu visu saliku pa katliem, cepeškrāsnīm un citām vietām un pats gāju fotografēt sevi, jo man vienam pasākumam, kas notiks oktobrī, vajadzīgas aktuālas portretu bildes. Uzliku statīvu, un tad kādu laiku ņēmos ar fotografēšanu, jo pašam sevi nav tik viegli nofočēt, it sevišķi tad, ja automātiskais fokuss grib bildēt ko citu. Tā bija smaga cīņa, kurā es galu galā uzvarēju. Taču, pēkšņi es atcerējos kāpostus! Kūku es par laimi jau biju paspējis kaut kad iepriekš izņemt no cepeškrāsns, taču kāposti tā arī lēni sutēja uz uguns, tas ir keramiskās virsmas, un brīdī, kad es pieskrēju klāt, sajutu vieglu deguma smaku. Ātrumā rāvu katlu no st no uguns, tas ir keramiskās virsmas, viss kūpēja. Ar kociņu pabakstīju katlu un pārliecinājos par to, ko jau domāju – katls piededzis, apakšā veidojot tādu melnu piedeguma kārtu. Paķēru citu katlu un uzmanīgi ar kausiņu pārsmēlu visus kāpostus jaunā katlā. Tā lai nesajauktu tos ar piedegušo kārtu. Man izdevās. Tad es vēl atceros veco patiesību  - jo kāpostus vairāk dedzina uz uguns, manā gadījumā keramiskās virsmas,  jo tie labāk garšo. Piedegušo kārtu kārtīgi nokasīju un ieliku atsevišķā traukā. Tas būs viesiem, kuri nedēļas nogalē brauc ciemos pie manis. :)

P.S. Tas, kas bildē redzams, nav mans katliņš. Bet manējais izskatījās līdzīgi. :)