Kā izklaidējas vīrieši ceturtdienas vakarā
To jau jūs ļoti gribētu zināt? Nu labi, pastāstīšu ar´. Šī nedēļas nogale man ir zem ambasadoru zvaigznāja, jo uz Hamburgu atbrauc mani Rīgas Ambasadoru kolēģi. Galu galā, no sākotnēji padsmit brauktgribētājiem uz Hamburgu atbrauks labākajā gadījumā trīs. Bet kā jau mēs zinām – ne jau kvantitāte, bet kvalitāte nosaka visu. Dažkārt, protams, arī kvantitātei nav ne vainas.
Katrā gadījumā vakar no rīta atbrauca Oskars, kurš visu dienu cītīgi iepirka lietas savai meitiņai, un es visu dienu cītīgi strādāju, lai vakarā ar vieglu sirdi varētu iet izklaidēties.
Vakars sākās ar karstasinīgām diskusijām par to, kā glābt Latvijas ekonomiku un paglābt Eiropu no nebalto rasu invāzijas. Piekrītu, skan diezgan politnekorekti, bet es jau neesmu apgalvojis, ka esmu baigais politiski korektais tipiņš.
Pēc tam, kad Eiropas glābšanas plāns bija izstrādāts, mēs nolēmām pievērsties sekulārākām lietām kā izklaides un alkohols. Mēģinājām uzspēlēt biljardu tuvējā biljarda klubā, taču es ar pārsteigumu biju spiests secināt, ka šī vieta jau n-tos mēnešus ir slēgta, un tas bija absolūti pagājis garām manam uzmanības lokam. Taču ne jau biljards ir tas, kas var glābt vakaru! Es pieņēmu vienpusēju lēmumu aiziet uz mana rajona populārāko zaņķi vārdā FlePi27. Ja šim krogam, dzertuvei, alkoholiķu brālības klubam būtu mājas lapa, tad es labprāt būtu pievienojis linku, taču vieglāk būtu atrast dzīvu radību uz mēness nekā FlePi 27 internetā. Šo vietu es pazīstu jau vismaz piecus vai sešus gadus. Kad mans brālis vēl bija Hamburgā, reiz atradām šo vietu, jo gribējās pasēdēt. Toreiz mūsu ienākšana FlePi 27 tika sveikta ar sajūsmu, jo tik jaunus cilvēkus šīs sienas vēl nekad nebija redzējušas. FlePi ir vieta, kurā pulcējās rajona alkoholiķi, bijušās prostitūtas, kas pārkāpušas jau vismaz 60 gadu slieksni, strādnieki, kas darbdienu beidzu ar alu un šņabi, jo kā mani novērojumi liecina – krievu teiciens par šņabja dzeršanu bez alus ir tas pats kas kaisīt naudu vējā, ļoti populārs ir arī FlePi klientiem, tāpēc vislētākais alus labprāt tiek dzerts kopā ar vislētāko šņabi. Mums ātri izveidojās kontakts ar Mariju, kas ir aptuveni 50 gadus veca grieķiete, kura ir šī kroga īpašniece un stāv arī katru vakaru aiz letes. Reiz kādā apmeklējuma reizē viņa man pieliecās klāt un klusi pajautāja: „Vai vēlies kaut ko īpaši labu pagaršot?”
Tā kā es nezināju, ko viņa ar to domā, bet biju drošs, ka Marija noteikti negrib mani noindēt, teicu, ka gribu. Viņa no skapja izvilkta celofāna maisiņos ievīstītu plastmasas minerālūdens pudeli un mazajā šņabja glāzītē ielēja caurspīdīgu šķidrumu. Es to paostīju, pieliku pie lūpām, pagaršoju. Ļoti intensīvs anīsa aromāts, un ļoti stiprs dzēriens. Kā Marija man pēc tam pateica – tā ir grieķu kandža, pašdarināts uzo, aptuveni 60 grādu stiprs. Vienmēr, kad viņa ir Grieķijā, viņa atved pāris minerālūdens pudeles šī dzēriena, kuras pērk vietējā točkā.
Vakar vakarā mēs gājām ar Oskaru uz FlePi 27 ar vienu domu – pagaršot atkal grieķu kandžu. Un, kaut arī es tur nebiju bijis vismaz gadus divus, Marija mani atcerējās, ļoti priecājās mani ieraugot, un pēc pāris pieklājības frāzēm mūsu priekšā jau atradās mazās glāzītes, kurās viņa no minerālūdens pudeles, kas ievīstīta celofāna maisiņos, lēja grieķu kandžu. Citādi šajā ieskrietuvē nekas nebija mainījies. Pāris jaunu „klientu”, vesela rinda veco, telpa piepīpēta, fonā skanēja vācu un grieķu šlāgeri.
Es jau te baigi gari sarakstīju, tāpēc tikai pāris vārdos pastāstīšu vakara turpinājumu. Reperbānis-dayton auto sacīkstes-mošķu šaudīšana-bokss ar nēģeriem (mēs atcerējāmies jaunības dienas un aptuveni 20 EUR nospēlējām spēļu automātos). Pēc tam šautriņas-šautriņas-šautriņas. Aptuveni 2 stundas. Pēc tam kebabs, kuru vēl šodien jūtu māgā. Un ar ko tad veiksmīgu vakaru var nobeigt? Nu protams, ar Boratu, kurš gan netika noskatīts līdz galam, taču kā ikreiz, kad mēs ar Oskaru šo filmu skatāmies, un tas jau ir bijis vismaz reizes piecas, mēs atklājam aizvien jaunas nianses, kuras iepriekš neesam pamanījuši. Mēs mazāk koncentrējamies uz tekstu, jo tas jau ir zināms no galvas, bet vairāk ir to, ko vēl režisors un galvenais aktieris ar šo filmu mums ir gribējis pateikt. Vārdu sakot, meklējām slēptos messedžus.
P.S. Lai jūs redzētu, ka es nestāstu pekstiņus, pievienoju klāt bildi no FlePi 27.