Par patriotismu

Cik mēs vakar vakarā ar Ambasadoru kolēģiem karsti diskutējām par patriotismu!  Par latviskām vērtībām, par krievu valodu. Un es atceros, kā mana nelaiķa omīte, kurai vakar bija dzimšanas diena, visu PSRS laiku tā arī īsti nebija iemācījusies krievu valodu. Un mistiskā kārtā tas viņai netraucēja sadzīvot ar cilvēkiem Latvijā, arī ar krieviem, jo neskatoties uz valodas nezināšanu, viņa bija laipna un draudzīga. Mēs runājām par Latvijas apdraudējumu, par vērtībām, kas mūs, latviešus izceļ citu starpā. Un aizskārām arī tik sāpīgo jautājumu – ko mēs katrs darītu, ja Latvijā iesāktos nemieri? Kādu vietu mēs katrs ieņemtu? Un galu galā – vai paliktu Latvijā un cīnītos, vai bēgtu uz ārzemēm un cīnītos no turienes.

It kā jau smieklīgi skan. Tā kā tādi puišeļi runā – kā būtu, jā būtu, taču nemaz tik smieklīgi tas tomēr nav. Skaidrs, ka konflikti nenorisināsies vairāk tādā formā kā otrā pasaules kara priekšvakarā. Būtu savādāk, taču neskatoties uz to, vai mūsu cilvēki, kas vīlušies Latvijā, vai pareizāk sakot, mūsu valsts vīros, spētu pastāvēt par Latviju? Vai Latvijai vairāk būtu vajadzīgs mūsu spēks uz vietas, vai mūsu smadzenes no ārvalstīm?

Valstsvīrs. Patiesībā ļoti smuks un spēcīgs vārds. Un, lai cik dīvaini arī nav – vienīgais, valstsvīrs, kas man nāk prātā, kad izdzirdu šo vārdu, ir Kārlis Ulmanis.

Un te seko arī mans provokatīvais jautājums – ko jūs darītu, ja Latvija nopietni tiktu apdraudēta? Tā kā šeit nevienam nav jāsaka savs īstais vārds, tad droši rakstiet savas domas. Tas tiešām ir interesanti.