Vakar pusdienās

Pusdienlaiks. Es dodos uz veikalu pēc ēdamā. Ārā lietus. Neko īpašu šodien negribas. Tikai salātiņus. Veikals šodien ir pilns ar apmeklētājiem, un visi pērk visādus niekus pusdienām. Ir salātu bārs, kurā pats vari sakombinēt ēdamo, ir siera lete, kur paņemt dažādas siera šķirnes, ir atvērtie ēdieni, nu gluži kā Lidiņā. Kotletes, karbonādes, kartupelīši vai rīsi.

Es salieku plastmasas trauciņā dažādus salātus – kāposti, redīsi, marinētas olīves. Tad pa ceļam uz kasi paņemu vēl kefīru un pie kases vienu šokolādes tāfelīti. Lindt tumšā šokolāde ar apelsīnu gabaliņiem. Iestājos garajā rindā pie kases un gaidu savu kārtu. Taču pēkšņi man degunā iesitas kāda pazīstama smarža. Patiesībā pat ne smarža, vienkārši kaut kāda smaka. Sākumā pa visam viegla un gaisīga, bet ar katru brīdi aizvien intensīvāka. Kur es šo smaku pazīstu? Kur esmu to jau sajutis? Cenšos acu priekšā iziet cauri visām situācijām, kad varētu kaut ko tādu sajust. Man atmiņā pamazām veidojas bildes. Kā puzle. Viens gabaliņš ar robainām malām, tad nākamais. Puzle pamazām pilnveidojas, un es acu priekšā ieraugu stacijas laukumu Rīgā. Un belašu tirgotavu. Jā, pa visam nekļūdīgi. Šis ir tipiskais ķiplokainas siltas maltās gaļas aromāts vai smaka. Atkarībā no tā, cik izsalcis cilvēks ir. Bet galu galā, kur Hamburgā EDEKA veikalā varētu būt paslēpušies belaši no stacijas laukuma Rīgā? Kā kaķis, kas saodis ēdamo, ar deguna palīdzību es identificēju šīs smakas avotu. Kurjers riteņbraucējs, kas tērpies īsās sporta biksēs, plānā jaciņā, milzonīgu kurjera somu mugurā un lielu lietus lāsi deguna galā, jo ārā traki līst. Rokās viņš tur baltu vīstokli, no kura ārā rēgojās iekosta kotlete. Otru kotletes daļu viņš viļā pa muti. Es biju pārsteigts, cik ļoti šīs kotletes aromāts līdzinājās belašam, taču vēl vairāk par to, cik pašsaprotami viņš stāvēja rindā un pilnu muti ēda šo kotleti, kas smirdēja pa visu veikalu. Protams, ne tik es vienīgais raudzījos ar apbrīnas pilnu skatu šī kurjera virzienā. Brīdī, kad minētais vīrietis ir nonācis pie kases, viņš paceļ rokā kases čeku, parāda kasierītei un ar tik pilnu muti, ka knapi vispār var kaut ko saprast, nomurkšķ – es jau samaksāju. Un it kā nekas nebūtu bijis, aiziet. Pārdevēja apstulbusi skatījās, līdz tiek pārtraukta ar minerālūdens pudelēm un āboliem, kas slīd pa melno lenti viņas virzienā.

Tā man arī šis izmirkušais cilvēks, kurš nostāvēja 10 minūtes rindā, ēda kotleti, lai pēc tam kasierītei parādītu kvīti, ka viņš jau samaksājis, paliks par vienu no lielākajām nedēļas mīklām. :)