Par bezgalību

Lieldienas ir pagājušas, un, kaut arī visādi gatavojos, par tēmu Dievs tā arī neko neierakstīju. Bet es noteikti labošos, jo šajā sakarā man noteikti ir kas sakāms.
Bet šodien es par bezgalību. Šodien vakarā, jeb nu jau pareizāk sakot, trešdien vakarā, pa visam spontāni ( nu tā pa latviskam, nevis vāciskam) satiku labu paziņu, un mēs aizgājām uz kokteiļu bāru. Happy Hour. Jumbo izmēra kokteilis tikai 5,90 EUR.
Bāra tualetē bija daudz spoguļu, tai skaitā arī tādi, kas novietoti pretī viens otram. Es skatījos šajos spoguļos un atceros kādu bērnības spēli. Kādreiz, kad biju pa visam mazs, nodarbojos ar modernajām dejām. Pareizāk sakot, tiku vests uz turieni, un man pat tas tīri labi patika. Mans pirmais pasniedzējs bija Beļanskis. Ebrejs. Nodarbības notika krievu valodā un pionieru pilī. Tagad tautā vairāk pazīstama kā prezidenta pils, kur Zatlera kungs pašaizliedzīgi strādā un rūpējas par mūsu tautu un valsti. Tieši pie centrālās ieejas biji divi ļoti lieli spoguļi, kas nelielajā foajē bija novietoti viens otram pretī. Toreiz es nostājos starp šiem spoguļiem un sajutos kā tādā bezgalības tunelī, jo tie atspoguļoja viens otru. Sevišķi tālu bezgalībā gan neizdevās ieskatīties, jo bezgalības tunelis kļuva aizvien zaļāks un duļķaināks, bet tik un tā mani fascinēja šī apziņa, ka vismaz teorētiski es raudzījos bezgalībā.
Un šī bezgalība kaut kādā ziņā atspoguļojas arī mūsu dzīvē. Vietas nepaliek tukšas. Viss ir kustībā. Nekas neizbeidzas pat šķietamā situācijā, kad varētu izbeigties, jo tā nav. Viss turpinās.
Pirms pāris dienām ļoti tuvu draugu ģimenē nomirst cilvēks, taču dienu vēlāk citu ļoti tuvu cilvēku ģimenē vietā piedzimst jauns. Viņu sauc Helēna.
To laikam sauc par dzīvības neizzūdamības likumu.