1. septembra mīlestība

Es domāju, ka ne tikai man 1. Septembris ir tāda pozitīvas nostalģijas diena. Tagad jau pozitīvas. Īsi pēc skolas beigšanas mēs jutāmies atpestīti, bet tagad, kad ir pagājis jau ilgs laiks, dažiem no mums jau ļoti ilgs laiks, skolas laiks vienmēr asociēsies ar bezrūpību, draugiem un pirmajām mīlestībām.

Vai jūs atceraties savu pirmo skolas dienu? Es šo to atceros. Es atceros 6. vidusskolas foajē, kurā mēs visi sanācām un tad tikām sadalīti pa klasēm. Es biju iedalīts mūzikas klasē, 1a klasītē, jo jau kādu laiciņu pirms tam gāju uz mūzikas pārbaudi skolā, kur skolotāja Apine nospēlēja uz klavierēm pāris skaņas, kas man tad bija jānodzied, vai jānoplaukšķina ritms, ko viņa ar pirkstu galiem nobungoja pa klavieru vāku. Es biju muzikāls puika, un man paveicās. 6 vidusskola skaitījās tajā laikā tāda diezgan laba skola, tieši pateicoties mūzikas novirziena klasei. Un tā arī bija vienīgā iespēja nonākt ne sava rajona skolā, jo pretējā gadījumā mana skolas ikdiena paietu astoņgadīgajā skolā numur 15, kas atradās pie Grīziņkalna.  Iespējams, ka tad mana dzīve attīstītos pa visam savādāk. Iespējams, ka daudz, daudz savādāk...

Bet pateicoties manai muzikālai dzirdei un veiksmei es nonācu 6. vidusskolā. Pirmajā skolas dienā arī man rokās bija gladiolas. Visi mazie skolnieciņi no skolas foajē nonāca sporta zālē, kur tad sastājās tādās garās kolonnās pa divi. Ideālā gadījumā tu pazini kādu bērnu jau pirms skolas, un tāpēc varēji nostāties pārī ar jau zināmu bērnu. Es nepazinu nevienu. Un trakākais, es neatceros arī šodien vairs to meiteni, ar kuru biju salikts vienā pārī. Bet toties es atceros to meiteni, kas stāvēja pirms manis. Elīna. Citādāk kā daudzām citām meitenēm klasē, viņai bija īsi mati. Nu ne pārāk īsi. Pāri ausīm, bet ne visa kakla garumā, un, kad viņa palieca galvu uz leju, tad atsedzās viņas kakls. Un ja nemaldos, mati priekšā bija sasprausti ar sprādzi, bet varbūt es arī maldos. :) Un viņu pie rokas turēja Dzintars, kurš nomācījās mūsu klasē līdz piektajai klasei, kad pēc tam aizgāja uz Rozentāļiem un tur kļuva par mākslinieku Dzintaru Adieni.  

Tad mēs vēl nonācām klasē, mūsu fotografēja, jo klases biedrenes Evas tētis bija fotogrāfs. Man bija dikti liela ziņkāre par visu, kas notiek apkārt, bet vienlaicīgi arī tāda iedzimta kautrība no visa un par visu. Es jutos ļoti nepārliecināts par sevi. Un šī kaite ir bijusi tā, ar kuru esmu bijis spiests vairakkārt savā dzīvē cīnīties, taču ar lepnumu varu teikt, ka gandrīz visas šīs cīņas arī esmu uzvarējis. Gandrīz. Jo gadījumā ar Elīnu vairāk par kakla apbrīnošanu, dažiem it kā neviļiem pieskārieniem, viņas saldo smaržu, kuru es sajutu, dejojot ar viņu klases vakarā un vēl pāris situācijām, tā arī netiku.

Šis ieraksts sanāca kā tāda nostalģiska jūsmošana par pirmo īsto iemīlēšanos, bet diemžēl neko vairāk no 1. septembra es arī neatceros. Bet laikam arī nemaz nevajag, jo to, ko atceros, tas man ļoti patika. :)

Bet jāsaka, ka šai 1. septembra tradīcijai ir kulta raksturs. Un tas ir labi, ka tā ir, jo Vācijā tā nav. Skola neiesākas pirmajā septembrī, bet gan katrā federālajā zemē savādāk, bērni neiet uz skolu, saposušies labākajās drēbēs, gaisā nav sajūtama tāda pozitīva enerģija, kas ir raksturīga šai dienai, jo tā simbolizē sākumu, jaunas apņemšanās un svaigas emocijas. Patiesībā gribās atkal svinēt pirmo septembri. Ne jau kā skolniekam. Varbūt kā vecākam? 

Kāds bija jūsu pirmais septembris? Vai spīdēja saule? Vai vecākās klases skolnieki jūs ieveda zālē?

P.S. Bildītē ir attēlota kāda vācu tradīcija, proti - Schultuete. Tā ir tūte, kas pilna ar saldumiem, un tā tie dāvināta visiem pirmklasniekiem. Zatlera valodā runājot, "pateicība" par to, ka bērns ir aizgājis uz skolu. :)