Manas mākslas terapija

Es esmu iesācis gleznot. Jā, jā, un nesmejaties tik dikti. :) Pateicoties laimīgai sakritībai, es nonācu pie šīs burvīgās nodarbes. Nu labi, gleznot ir teikts par skaļu. Es vienkārši ķēpājos ar krāsām, es iegrimstu pa īstam šajā zīmēšanas procesā, un tas ir tāds lielisks veids kā salīdzinoši īsā laikā kaut ko radīt. Tas ir labs veids kā nonākt pašam pie sevis, saprast, kas patīk un kas nepatīk, tas ir arī veids, kā šad tad cīnīties ar vientulību. Tik satraucoša ir tā sajūta, ka tiek paņemts balts audekls un tad tiek veikti plānošanas darbi, kas uz šī audekla nonāks. Es vienmēr izplānoju pirms zīmēju. Nu ne jau tā, ka visu līdz galam izplānoju, bet vismaz pirmos soļus gan.

Un nepietiek ar to, ka es mājās ķēpājos, esmu iesācis vienreiz nedēļā iet uz gleznošanas kursiem. Es reiz gāju iepirkt uz veikalu krāsas un otas, un izlasīju reklāmu zīmēšanas kursam – abstrakte Malerei mit Acryl. Abstraktā gleznošana ar akrilu. Nu kas var būt vēl labāk! Es jau vispār ar reālisma gleznošanu neaizraujos, abstraktā māksla man sanāk daudz labāk.  Tā nu es arī aizgāju uz šo kursu. Pirmdienas vakaros. Tie, kas saprot, ka šodien ir otrdiena, loģiski ir izdomājuši, ka vakar bija pirmdiena. :) Šajos kursos esmu vienīgais vīrietis. Iepriekšējā reizē gan bija atnācis viens onkuliņš, kurš no apsveikuma kartiņas iesāka pārzīmēt baznīcu starp sniegotiem kalniem pilnmēness naktī. Tālāk par gruntējumu, baznīcas torni un ar zīmuli ievilku mēnesi viņš vēl nav ticis. Šo kursu apmeklē sievietes stāvoklī, aptuveni 60 gadīgas mājsaimnieces, pāris studentītes un es.

Kursu vada Doerte Schulz – aptuveni 50 gadus veca it kā māksliniece, taču kā izrādījās, paralēli šiem zīmēšanas kursiem viņa naudu nopelna ar mākslas terapiju garīgi atpalikušiem bērniem. Mani kursa kolēģi ir ļoti dažādi tipa cilvēki, taču nevienai no tām sievietēm es nezinu vārdus. Ir tā, ka visi sanāk telpā, valda pilnīgs klusums, katrs ir pārliecies pār savu radošās enerģijas caurstrāvoto audeklu, dzer tēju, un laiku pa laikam klusināti sarunājas ar pasniedzēju, kura šad tad dod kādus padomus vai idejas. Tur ir viena aptuveni 55 gadus veca sieviete, kura sevi uzskata par neatzītu Rotko, kuru vēl visas mākslas vēstures grāmatas kādreiz pieminēs ar labu vārdu. Viņa glezno ļoti ekspresīvi, izmantojot tikai sarkanos toņus. Reiz viņa gleznoja lielu sarkanu sirdi, kurai tika iztērētas neskaitāmas tūbiņas sarkanās krāsas. Viņai ir sarkanais periods. Vai tas ir saistīts ar viņas vecumu? :)

Tad ir vēl viena meitene stāvoklī, kas jau trešo nodarbību zīmē jūru. Meitene ir tik smalka un sīciņa, runā ļoti smalkā balstiņā, un šķiet, ka viņai ir bail pieskarties audeklam, jo tas tūlīt iekliegsies. Vakar nodarbībā jūra beidzot tika pabeigta un iesākts burinieks.

Savukārt mākslinieks Helmuts Salnājs kaut kā ir pavilcies uz brūni melnajiem toņiem. Tas, ko jūs redziet fotogrāfijā, ir mans pirmais darbs, kuru pabeidzu tajos kursos. Bez šī man ir arī citi, taču tas bija pirmais pabeigtais kursu darbs. Lai vismaz skatītāja acs nenogurtu no krāsu haosa, es palūdzu Kimīti nostāties bildei blakus, lai viņš tādejādi to izglābtu. Bet šī bilde ir diezgan liela – 60 uz 80 varētu būt. Tad vēl radīšanas procesā ir diptihs ar nosaukumu četri kaķi, kuri gan kaķus neatgādina, bet gan drīzāk nenosakāmas sugas spēļu sunīšus. Šis darbs sastāv no divām atsevišķām gleznām, kur katrā ir redzams viens kaķis ar tādu kā stilizētu apgrieztu ēnu aizmugurē. :) Bet nu par to varbūt kādu citu reizi.