Dzīves līkloči

Mums viņš bija nekas vairāk kā vienkārši Ščerbatiha pretinieks Pekinā. Vācietis Matiass Štainers. Maitas gabals, pateicoties kuram, mēs netikām pie sudraba medaļas, jo zelts nespīdēja. Krievs bija pacēlis vairāk par Ščerbatihu, un viss bija atkarīgs tikai no vācieša Štainera.  Viņš pēdējā mēģinājumā pacēla svaru, kādu vēl līdz šim nekad mūžā nebija cēlis. Un ieguva zelta medaļu. Jūtubā  var noskatīties Štainera sajūsmas kliedzienus un lēcienus pēc šīs uzvaras. Likās, ka viņš uzlauzīs grīdu, saplēsis tos gabalos un šos gabalus pa vienam apēdīs.

Katru trešdienas vakaru pa TV ir raidījums Stern TV, kuru vada slavenais vācu moderators un vācu „Gribi būt miljonārs” vadītājs Ginters Jauhs. Šajā raidījumā ir vesela rinda interesantu un neparastu tēmu, un vakar viens no ielūgtajiem viesiem bija Matiass Štainers. 26 gadus jauns cilvēks stāstīja par savu dzīvi, par svarcelšanu un notikumiem ap sevi. Par to, kā tika izmests no Austrijas svarcelšanas federācijas, jo nepakļāvās dažiem noteikumiem tur, par to kā viņam 18 gadu vecumā konstatēja diabētu, un galu galā par to, kā tieši pirms gada, 2007. jūlijā autoavārijā bojā aizgāja Matiasa sieva Suzanna, kuru viņš pirms pāris gadiem bija apprecējis. Štainers stāstīja par to, kā sieva atbalstīja viņu sportā, brauca līdz uz sacensībām, un tā kā dēļ diabēta viņš nebija iekļauts vācu sportistu atbalsta programmā, reāli viņiem bija maz naudiņas iztikai. Pateicoties tikai savam klubam, kurā Štainers bija kā sportists, viņš spēja izdzīvot. Un viņš stāstīja par to, kā sieva gribēja braukt līdz uz olimpiādi. Pēc avārijas viņš nesaprata vairs ne rīta, ne vakara. Zaudēja svaru, iesāka dzert un domāja pamest svarcelšanu. Taču tad viņš iedomājās par to, ko sieva būtu teikusi un saprata, ka tā būtu lielākā kļūda dzīvē, jo sieviņa taču tik ļoti lepojās ar to, ko viņš dara. Štainers saņēmās. Trenējās kā negudrs. Viņam bija tikai viens mērķis – medaļa Pekinā, kuru viņš gribēja veltīt savai sievai. Un tad pienāca izšķirošās sacensības. Raušanā uzstādīja labu rezultātu, taču ne pirmo. Grūšanā, kas ir viņa labākā disciplīna, divas reizes nokļūdījās. Palika pēdējā reize. Visu vai neko. Viņš gāja uz visu banku, jo ticēja šai uzvarai.

Apbalvošanas brīdī viņš pa visam kautri no kabatas izvilka sieviņas bildi un visai pasaulei rādija, kam šī uzvara ir veltīta.

Šādi emocionāli dzīves līkloči notiek mums blakus katru dienu. Šie ir stāsti par cilvēkiem, kas ir atkal piecēlušies, kaut arī bijuši pašā apakšā. Šādi stāsti iedvesmo. Vismaz mani. Un tie parāda, ka mēs, cilvēki, patiesībā esam spējīgi daudz kam vairāk kā vienkārši ēst, gulēt un drāzties. Un mēs būtu pēdējie muļķi, ja neizmantotu šo Dieva dāvanu, kas mūs atšķir no dzīvniekiem – cilvēcisko apziņu.