Vai mēs katrs nevaram būt mazliet Leo?

Dažu minūšu laikā visa māja ir liesmu pārņemta. Apbrīnojami, kādu troksni spēj sacelt ugunsgrēks! Bērnu kliedzieni, lūstoša un brīkšķoša koka skaņa, metāliski trokšņi. Neizsakāms karstums! Leo, cieši piekļāvies zemei, guļ savā vietā un vēro notiekošo. Viņš mēģina saglabāt vēsu prātu. Galu galā – viņam taču ir uzticēts svarīgs uzdevums, ne soli neatkāpties no četriem maziem kaķēniem, kuri ir neredzīgi, bezpalīdzīgi un pīkstoši. Leo pieraušas ciešāk kaķēnu grozam.

 

„Velns, pēcpuse sāk silt!”, Leo pie sevis noņurd, taču neskatoties uz visu haosu, cenšas saglabāt mieru. Leo, Džeka Rasela terjers jauktenis , guļ blakus kaķēnu grozam degošās mājas priekštelpā. Neizturamais karstums ir redzams arī Leo purnā, kuru viņš gan cenšas noslēpt starp priekšķepām, lai galīgi nezaudētu ožu. Viņš dzird kaķēnu pīkstēšanu, un saprot, ka viņam ir mazliet jāizrāda iniciatīva, lai mazie saprasti, ka viņš ir blakus. „Mieru, tikai mieru! Leo ir pie jums. ”

Kaķēni, it kā saprazdami Leo riešanu, uz brīdi apklust. Vai tā ir paļāvība uz Leo vai bailes no viņa skaļās balss, to nesaprot neviens.

„Ak kā gribas dzert. Neizturami. Kaut jēl pāris pilīšu. Ak, ar kādu prieku es mestos tagad iekšā piemājas dīķī!”, Leo pie sevis ņurd mēģinot īsināt laiku un mierinot sevi. „Kādam taču ir jānāk! Kāds taču zina, ka mēs šeit visi esam. Es un četri kaķēni. Štrunts ar mani, bet viņi taču vēl ir mazuļi!”, Leo uz brīdi piemirst savas suniskās ambīcijas.

Taču situācija kļūst aizvien sliktāka. Liesmas ir bīstami pietuvojušās kaķēnu grozam, un Leo nekas cits neatliek kā uzgulties grozā guļošajiem kaķēniem, lai ar savu ķermeni pasargātu viņus no neizturamās svelmes. Leo jūt, kā viņa spēki pamazām izsīkst, acu skats aptumšojās. Leo kažoks ir iesācis svilt, gaisā neizturama smaka.

Savus glābējus viņš vairs neatceras. Viņš kāri tver katru skābekļa devu no elpošanas aparāta, kas pietuvināts viņa purnam un ar pēdējiem spēkiem cenšas padzerties no kāda ugunsdzēsēja saujas, jo viņš ir par vāju, lai spētu nostāvēt uz savām kājām. Viņš drudžaini skatās apkārt un meklē ar acīm grozu. Viņš to neatrod. „Vai tiešām? Vai tiešām mazie būs aizgājuši bojā?”

Taču dažas minūtes vēlāk viņš izdzird haotisko pīkstēšanu un saprot, ka viss ir kārtībā. Mazie ir izglābti.

Šādi varbūt norisinājās drošsirdīgā Leo kaķēnu glābšanas akcija. Viņš, suns būdams, iemīlējis četrus tikko piedzimušus kaķēnus, un neskatoties uz ugunsgrēku mājās, līdz pēdējam brīdim palicis pie kaķēnu groza, līdz brīdim, kad ugunsdzēsēji iznesuši no mājas laukā viņu un grozu. Vai tas lieliski? Viņš pašaizliedzīgi paliek pie kaķēniem, neskatoties uz to, ka tie pieder nosacīti „naidīgajai šķirai”, jo viņš izjūt patiesu rūpi par mazuļiem, neprasot par to ne naudas balvas, ne uzslavas, ne uzmanības apliecinājumus un pat ne papildus barību. Tā ir vienkārši patiesa reakcija. Dzīvnieciski godīga un patiesa. Vai mēs visi kādreiz nevarētu būt mazliet vairāk Leo?

Šeit ir jūtuba video par tēmu link

(Ar šo apliecinu, ka norādītais links nenovedīs jūs divdomīga un neķītra rakstura mājas lapām :) )