Ko es pašlaik lasu

Es mēdzu lasīt vairākas grāmatas reizē. Un tas ir gan traki, gan arī forši. Atkarībā no noskaņojuma es izvēlos literatūras avotu, kuram ļaut sevi iepriecināt. Pēdējo nedēļu laikā esmu spējis nokoncentrēties tikai uz divām grāmatām, turklāt abas ir latviešu valodā. Ingas Žoludes romāns Silta zeme un Nila Saksa stāstu krājums Nopietnie nolūki.  

Abas ir diezgan plānas grāmatiņas, taču neskatoties uz to, ātri netieku ar tām galā, jo lasīšanai atliek katru vakaru kāda pusstunda pirms gulētiešanas. Taču, ja grāmata ir traki interesanta, tad pusstunda mēdz kļūt arī garāka. Tā man bija ar Nila Saksa stāstu krājumu. Kaut arī novatoriskā ziņā Žoludes grāmata ir pārāka, tajā ir pārāk daudz atslābumu. Un kaut kā tā arī nespēj acu priekšā uzburt ainiņas. Skaidrs, ka tas nav obligāti visu grāmatu un literāro darbu priekšnosacījums, jo galu galā – darbs varbūt pievēršas mūsu cilvēciskajiem vājumiem, mūsu ēnas pusēm un kompleksiem (tie, kuri pazīst mani, zina, ka es šo saku tagad ar tādu vieglu sarkastisku smīnu sejā : ) ), taču sūds ar visiem kompleksiem un vājumiem – tam ir jābūt saistošam. Šo darbu var salīdzināt ar Margaritas Perveņeckas izteikšanās un stāstīšanas veidu, un Margarita, kura, starp citu ir mana klases biedrene no 6. Vidusskolas laikiem, spēj to izdarīt labāk. Vienkārši saistošāk. Bet kopumā šo grāmatu Silta zeme var ieteikt, jo tai ir starptautiska garša, un to varētu droši tirgot arī Vācijas grāmatu veikalos, taču skaidrs ir, ka pirmajos plauktos tā nestāvētu, jo līdz lieliskam darbam tur tomēr diezgan daudz pietrūkst.

Nila Saksa stāsti man patika labāk. Teikšu uzreiz kā ir. Varbūt tāpēc, ka viņa izteikšanās veids ir radniecīgs manējam, tikai ar to starpību, ka es neesmu tik liekvārdīgs. :) Ui, kā man patīk kritizēt un sevi slavināt! Nu labi, viņš tik tiešām pazūd šad tad liekvārdības cilpās, un mēģina dažus teikumus noformulēt pseidointelektuāli un nenormāli stilīgi, taču kopumā viņa radītie tēli ir ļoti pārliecinoši, scēnas ir komiskas, taču visam cauri ir jūtama arī tāda skarba realitātes garša. Tiem, kuri mani pazīst – šo sakot, man uz sejas nav sarkastiska smīna. Kaut arī bija baigi vēls, un man šodien bija agri jāceļas, es diezgan ilgi lasīju grāmatu, jo gribējās zināt, kas notiks tālāk ar galveno varoni. Un šis saspenss nebija mākslīgi uzbūvēts, bet loģiski un ar vienkāršiem izteiksmes veidiem. Sakss brīžiem grib būt pārāk Kafka. Tāds bija mans iespaids. Salīdzinot ar Žoludi, norises vietas ir klasiskākas, neskatoties uz pilnīgi trakām situācijām, stāsti tomēr ir klasiskāki un vecmodīgāki, bet ja jūs prasītu man, par ko labāk izdot 7 latus, tad es teiktu par Nila Saksa grāmatu Nopietnie nolūki.

Šeit man ir jāpiebilst, ka es it nemaz neesmu literatūras kritiķis, tas ir tikai mans cilvēcīgi vājš viedoklis, kā arī es nepazīstu abus rakstniekus, un Žolude man nav atteikusi seksu vai Sakss uzdāvinājis dārgu vīna pudeli.

P.S. Es ceru, ka man nesanāks nepatikšanas, ka izmantoju blogā Jāņa Rozes grāmatnīcas fotomateriālu. Principā, viņiem jau vajadzētu pat priecāties, jo fotogrāfijās ir viennozīmīgi redzams Rozes grāmatnīcu logo. Tas pat ir baigi labi, es pat tā kā reklamēju viņus, bet atkal ir jāsaka, ka Rozes grāmatnīca man nav uzdāvinājusi dāvanu karti vai šīs abas grāmatas. Tās esmu pats pircis par savu naudu. Nu labi, vienu pirku, un otru man uzdāvināja. Bet arī dāvinātā grāmata tika pirkta par godīgu naudiņu. Taču, ja Jāņa Rozes grāmatnīcas pārstāvjiem galīgi nepatīk tas, ka esmu izmantojis šīs bildes un viņi meklē kašķi, tad lai raksta man meilu. Gan jau kaut ko sarunāsim. Protams, priekšnoteikums ir - viņiem būtu jāatrod šis blogs, un tas jau nav tik vienkārši.