Kritika numur 2

Turpinot savu pirms pāris dienām iesākto kritiķa karjeru, šodien „ņemšu priekšā” jaunu CD, pie kura tiku nedēļas nogalē. Runa būs par disku „Mana dziesma Latvijai”, kuru izdevis Latvijas Radio.

Patiesībā jau neko es baigi negribu kritizēt, jo uzskatu, ka šī doma ir ļoti svarīga – uzdāvināt Latvijai dzimšanas dienā disku ar visiem labi zināmām dziesmām un tādām, kurām gribas dziedāt līdz, turklāt dziedot nevis par mīlestību, seksu vai nāvi, bet par zemi un dzimteni. It kā triviāli, bet ļoti svarīgi, jo man kaut kā gribas, lai neskatoties uz daudzām muļķībām, kas notiek mūsu valstī, mēs tomēr būtu patrioti un spētu abstrahēties no politiskām nedienām. Censties saprast, kāpēc mēs tik tiešām vēl aizvien esam, nevis pazuduši līdz ar citām pat daudz lielākām un varenākām tautām. Vai tas ir mūsu iedzimtais sīkstums, vai tik tiešām tā ir dziesma? Vienalga kā, es domāju, ka mēs varam tik tiešām lepoties ar savu latviskumu. Es apzināti nepieminu valsti, jo valsts ir tāds ģeogrāfisks lielums, kas ir ļoti gaisīgs un pārāk atkarīgs no konkrētiem cilvēkiem un šo cilvēku godaprātiem, bet es domāju kaut kādu mistisku lielumu, kādu vārdos grūti aprakstāmu sajūtu, kas dod mums iespēju būt latviešiem.

Bet nu jau es te aizrunājos. Atpakaļ pie CD. :) Man rodas sajūta, ka disks kopumā ir diezgan sasteigts. Viss ir tā darīts pēdējā brīdī. Bet to jau mēs latvieši labi protam. Instrumentācijas brīžiem ir garlaicīgas, un nesaprotama ir dažkārt atsevišķu dziesmu un dziedātāju izvēle. Iespējams, ka tomēr nav tik daudz tādu patriotisku un tautā iemīlētu dziesmu. Taču es domāju, daudz ko izsaka fakts, ka 11 no pa visam 20 dziesmām ir Raimonda Paula sacerētas. Esmu liels Paula mūzikas fans, jo tik tiešām uzskatu, ka nav Latvijā labāka dziesminieks par viņu. Labi, arī viņam ir grēki, taču kopumā viņam ir arī daudz šedevru un katram mums tuvu un mīļu dziesmu.

Man patīk tas, ko dara Sergejs Jēgers, bet uzskatu, ka viņa priekšnesums šajā diskā vienkārši neiederējās. Tāpat arī Aishas un Alexa dziedājums ir diezgan garām. Varbūt, ka vajadzēja citu dziesmu, taču Alexa mokošā balss neder klāt tādai šlāgerīgai dziesmai kā Nekur nav tik labi kā mājās. Vēlreiz pārliecinājos, cik smukas un skanīgas balss īpašnieks ir Igo. Viņam tik tiešām ir tik krāsaina balss, un viņš spēj būt gan romantisks un sapņains, gan arī ļoti enerģisks, un tas pat vienas dziesmas ietvaros. Nav daudz tādu dziedoņu Latvijā. Protams, arī Stībelim un Busulim labi sanāca. Brīžiem mani gan kaitināja Busuļa pārāk brīvā ritmiskā interpretācija, jo tas man atgādināja tādu primitīvu veidu kā piešķirt dziesmai vieglumu, proti, mazliet aritmiski izpildīt atsevišķas frāzes, tādējādi demonstrējot – es jau esmu baigais džekiņš un tā brīvi pieeju nošu materiālam. Taču es vēl aizvien augstāk vērtēju, ja cilvēks ar savu muzikālo izdomu, balss intonācijām un galu galā emocionalitāti nedzied garlaicīgi. Bet kopumā tas veids Busulim piestāv, un viņa dziedājums ir viens no diska hailaitiem (kāds smuks latvisks vārds). Protams, arī Latvijas popmūzikas garlaicīgākās balss īpašnieks Lauris Reiniks ir iedziedājis diskā. Nu normāls kareoke variants, bet nekas vairāk. Bet galu galā, viņam taču pietiek vienkārši būt Laurim Reinikam, un Latvijā tas labi darbojas. Neesmu nekāds Laurika nicinātājs, jo uzskatu, ka Sirds sadeg neparasti ir tik tiešām lieliska dziesma, un viņam tā arī tīri normāli sanāk. Un mūsu vecie kareivji Žoržiks, Lapčenoks un Daņiļenko bija uzdevumu augstumos. Lapčenoks tik un tā ir viens no maniem mūzikas elkiem, mūžīgais pleibojs un romantiķis.

Un kur bija Kaupers, Cosmos, Freimanis? Bet gan jau viņiem bija savi iemesli, kāpēc šajā diskā viņi nepiedalījās.

Un beigās jāpiemin vēl Jana Kay, kura gan pati nav latviete, taču viņas dziedātā „Pie jūras dzīve mana” ir viena no vislabākajām diska dziesmām.

Nu tā, visi ir dabūjuši pa asti, tagad varam strādāt tālāk. :)