Melnais novembris

 Es nedomāju melno pirmdienu, kā tas bija 1987. gada oktobrī, kad Vollstrīta pāris dienu laikā nonāca bankrota priekšā, raujot līdzi visu pasaules ekonomiku. Protams, ka runa būs par vēlēšanām Amerikā. Galu galā, Hamiltons svētdien pierādīja, ka tie laiki ir cauri, kad ādas krāsa liedza iespēju piedalīties vēlēšanās, studēt vai sabiedriskajā transportā sēdēt speciāli norādītās vietās. Es intereses pēc palasīju slaveno Mārtina Lutera Kingu runu „I have a dream” (http://www.usconstitution.net/dream.html), kuru viņš teica 1963. gada 28. augustā.  Nepilnus piecdesmit gadus vēlāk par ASV prezidentu kļūs Baraks Obama, melnādainais amerikānis, afroamerikānis. Es pat nezinu, kura tagad skaitās politiskā ziņā korektā versija. Domāju, ka iespēja, ka Makkeins vēl varētu uzvarēt šīs vēlēšanas, ir minimāla. Varbūt, ka esmu vienkārši mediju apžilbināts, bet gan jau to rīt redzēsim. Hamiltons kļuva par čempionu vienā no visdārgākajiem sporta veidiem pasaulē, piesaistot lielas sponsoru naudas un daudzus fanus visā pasaulē. Neatkarīgi no ādas krāsas, jo viņš pierādīja, ka ir lielisks sportists un simpātiska personība. Un tādi cilvēki ļaudīm patīk.

Obama to izdarīs rīt. Protams, pateicoties milzonīgiem līdzekļiem. Kopējā vēlēšanu kampaņas tāme abiem kandidātiem kopā ir viens miljards dolāru. Sanāk, ka viena balsstiesīgā amerikāņa balss maksā aptuveni 5 dolārus. Tas ir sasodīti daudz. Vai mēs vispār varam runāt par demokrātiskām vēlēšanām, ja Obama par astronomiskām summām nopērk reklāmas blokus pusstundas garumā piecos lielākajos Amerikas TV kanālos? Vai tik tiešām runa var būt pārliecinošu kandidāta personību vai tomēr neko vairāk kā visparastāko rezultātu, kas sasniegts ar lielu reklāmas intensitāti? Esmu šo tēmu jau vairākkārt kritizējis arī publiskā formā. Ja ir interese, palasiet manu eseju, kuru pirms vairākiem gadiem par šo tēmu rakstīju portālam politika.lv (http://www.politika.lv/index.php?id=3674).

Bet vispār ar šo ierakstu es gribēju teikt, ka mūsu kristīgai pasaulei mēdz pārmest rasu naidu, neiecietību, seksismu un citas nelaimes, taču es atļaušos apgalvot, ka nevienā islāma valstī ļaudis ne tuvu nespēj atļauties tādu domu un rīcības brīvību kā tas ir Eiropā vai Amerikā. Un iemesls tam ir lielā iecietība, ko māca kristietība. Es negribu sludināt, es vienkārši uzskatu, ka bieži vien kritiķi izrauj faktus, un neredz kontekstu. Protams, ka ir arī mūsu sabiedrībā ir rasisti, nacisti, homofobi un ksenofobi, taču tie ir atsevišķi cilvēki, tā nav valsts valdošā politika. Citādi ir vairākās islāma valstīs, kur sievietēm ir liegta iespēja braukt ar vīriešiem vienā sabiedriskā transportā vai arī jāsēž speciāli ierādītās vietās, kur ir tikai viens valdošais viedoklis, un citādi domājošie tiek likvidēti, vai valstīs, kur par krustiņa nēsāšanu ap kaklu cilvēks var nonākt cietumā. Nemaz nerunājot par neiecietību pret ebrejiem un ebreju simboliku.

Cerams, ka šis teikums man kā bumerangs kaut kad nenāks atpakaļ, bet es tik tiešām saku – man ir pilnīgi vienalga, kurš kļūs par ASV prezidentu.

P.S. Tikko izlasīju, ka katra piektā vāciete varētu iedomāties afēru ar Obamu. Nu katrā gadījumā, ja Obamu kāda meitene Baltajā namā iepriecinās ar orālo seksu, tad tas nebūs precedents. Vismaz ne Demokrātu partijas prezidentu vidū.