Dievu ēdiens
Jūs teiksiet – atkal jau Helmuts par ēšanu raksta. Jā, rakstu gan.
Šodien no rīta brokastīs ēdu Nutellu. Es jau vismaz simt gadu nebiju šo šokolādes riekstu smoķi ēdis, bet šodien tomēr „paslīdēja” kāja.
Šajā sakarā es atcerējos savu pirmo reizi. Pirmo reizi, kad ēdu nutellu. Tas varēja būt 1992. gadā. Es spēlēju orķestrī, un mēs, nabaga bērni no Austrumeiropas, viesojāmies bagātajā Vācijā. Šo miestu, kurā viesojāmies, sauca Fersmolde. Mazs ciematiņš kaut kur pie Celles un Bīlefeldes. Mēs dzīvojām ģimenēs. Man pagadījās ģimene, kas nodarbojās ar zirgu audzēšanu, tāpēc viņi bija pietiekami turīgi. Liela māja, lielas istabas, liela virtuve. Mēs satikāmies uz brokastīm. Es pieņemu, ka viņi uz mums skatījās kā uz atbraucējiem no citas planētas, jo reāli mēs neko nezinājām un nepazinām. Šīs brokastis man vēl ilgi paliks atmiņā. Es pirmo reizi mūžā ieraudzīju tosteri. Tādu plastmasas vai metāla kastīti ar diviem atvērumiem, kur var ielikt maizīti, tad nospiest lielu pogu, un pēc brīža iespējams baudīt siltu un smaržīgu maizi. Vau! Es pie sevis toreiz nodomāju, kaut arī toreiz jau mēs tādu teicienu kā vau! Nemaz nezinājām. Toreiz vau! bija tikai suņu leksikā. Mēs lietojām laikam obanā vai kaut ko tamlīdzīgu. Nu, tātad! Vau!, es pie sevis padomāju. Taču vēl lielāks vau nāca pār manām iekšējām apziņas lūpām, kad es siltajai maizītei virsū uzsmērēju nutellu. Kad es paņēmu rokā šo burciņu un ieraudzīju brūngano smērvielu tajā, es jau sapratu – tas vara būt kaut kas ļoti labs. Jau kopš senām dienām esmu bijis liels šokolādes fans, un nutella ir savā ziņā pati pilnība, jo tā ir šokolādīgi riekstaina, turklāt uz maizes vai vienkārši ar karoti ēdama masa, kas garšo neatkārtojami un vienreizēji. Sākumā uzliku plānu kārtiņu, iekodos maizē, un sajutu, kā tūkstošiem skudriņu iziet caur manu ķermeni. Es vēl neko garšīgāku savā mūžā pirms tam nebiju ēdis! Tas ir dievu ēdiens! Otrā maize tika rūpīgi pārklāta ar krietni biezāku kārtu. Vēl ilgi es sapņoju par Nutellu,un, ja man toreiz būtu ļāvuši, es izēstu visu burku ar karoti. Un es pat nezinu, vai kāds arī būtu aizliedzis. Es vienkārši neuzdrošinājos. Un, galu galā, mana vācu valoda bija tik draņķīga, ka vairāk par bitte, danke, schmeckt gut, zu hause, kein geld – es arī nemācēju pateikt. Kā lai es viņiem skaidrā vācu valodā būtu ieskaidrojis – ļaujiet man izēst to burciņu tukšu! Es neko garšīgāku vēl dzīvē neesmu ēdis! Mums mājās tādu mantu nav! Esmu no nabaga Latvijas! Mums nekā vispār nav! Un 90to gadu sākumā mums tik tiešām arī nekā nebija.
Vēlāk, kad biju apmaiņas students un tiku pie nutellas neierobežotos daudzumos, es to atēdos tādā mērā, ka pēc tam man to vienkārši vairs negribējās redzēt. Šodien to ēdot, mani pārņēma šīs patīkamās atmiņas.
Nu tā. Šajā nedēļā praktiski nebūšu Hamburgā, tā kā nesanāks regulāri veikt ierakstus DG, bet es noteikti centīšos, tā kā tik un tā esiet laipni gaidīti manā blogā!
Lai visiem veiksmīga nedēļa!