Bezjēdzīgs hobijs

Cilvēki tiešām mēdz būt dīvaini radījumi. Mēs visi tiecamies pēc harmonijas un saskaņas, taču ir situācijas, kad tomēr daudz lielāku prieku mums sagādā strīdi un plēšanās vienam ar otru. Kāpēc tā? Dzīvnieku pasaulē plēšanās notiek tad, kad kaut kas ir jāsadala – teritorija, ēdamais vai mātīte. Nu labi, arī mani kaķi, Mika un Kimi, mēdz plēsties. Bet tas notiek vairāk vienam otru kaitinot un šad tad aiz bezdarbības. Jā, tieši par bezdarbību būs šis ieraksts.

Cilvēks, kuru redziet attēla, ir Horsts-Verners Nilgess. Viņš dzīvo vācu mazpilsētā Osterode, kas atrodas Hārcā. Maza pasaku pilsētiņa ar smukām fahverkhausa arhitektūras mājām, mierīgiem cilvēkiem un lēnu dzīvi. Taču mistiskā kārtā visiem iedzīvotājiem šajā pilsētā ir viens ienaidnieks. Tā nav finanšu krīze, inflācija, augstās degvielas cenas vai prostitūtas no vietējā bordeļa. Nē! Visu cilvēku ienaidnieks ir tieši Horsts-Verners Nilgess, jeb kā pilsētā viņu sauc Knöllchen-Horst – soda kvīšu Horsts. Horsts ir pāragri pensionēts un acīmredzot mirst nost no bezdarbības, tāpēc viņa hobijs ir satiksmes pārkāpēju ķeršana. Iedzīvotāji viņu sauc par vietējo šerifu, kaut arī viņam nav nekādas leģitīmas varas cīnīties ar iedzīvotājiem, kas nolikuši mašīnas nepareizās vietās, laikā nav samaksājuši par parkošanos vai kā citādi veikuši nelielu satiksmes pārkāpumu. Horsts uzskata to par savu pilsonisko pienākumu pierakstīt šo pārkāpumu, nofotografēt un kopā ar iesniegumu iesūtīt policijai. Un viņš to dara ļoti regulāri. Dienā viņš uzraksta aptuveni 15 iesniegumus, mēnesī sanāk ap 400. Uz pašreizējo brīdi policija no viņa ir saņēmusi pāri pa 10.000 iesniegumiem par novērotiem sīkiem satiksmes pārkāpumiem. Sanāk, ka vidēji katrs otrais pilsētas iedzīvotājs ir saņēmis soda kvīti, kas ir izsniegta pamatojoties uz Horsta iesniegumu. Viņš pats šajā pilsētā nemaz nedzīvo. Viņš dzīvo nelielā Osterodes priekšpilsētā, taču brauc katru dienu uz Osterodi kā uz darbu. Horsts smaidot staigā pa ielām un pieraksta vienu pēc otra savā blociņā pārkāpumus, kurus viņš ir piefiksējis. Un iedzīvotāji viņu pazīst. Viņu apsaukā, viņam draud, taču Horsts tikai stulbi smaida un turpina veikt savu misiju. Pat pilsētas mērs intervijā apgalvo, ka šis cilvēks patiesībā bojā tikai gaisu un atmosfēru pilsētā, taču viņam nav nekādu iespēju kaut ko izmainīt. Horsts vienkārši pilda savu pilsonisko pienākumu.

Kad es šo sižetu redzēju, iedomājos – kāpēc cilvēks ar šo nodarbojas? Vai viņš tik tiešām uzskata, ka tas ir viņa pilsoniskais pienākums, lai ieviestu kārtību sabiedrībā? Vai šis cilvēks ir vienkārši sajucis prātā vai viņā ir dusmas par kaut ko? Es domāju, ka visdrīzākais viņam ir kāda psiholoģiska trauma vai komplekss, kuru viņš tādā veidā mēģina kompensēt, jo galu galā – likums taču ir viņa pusē, bet tā cilvēcīgi man tas tomēr nav saprotams. Varbūt viņam vienkārši vajag sievu vai mīļāko? Suņus vai kaķus, par kuriem rūpēties. Piemājas dārziņu. Sastādīt un risināt krustvārdu mīklas vai likt gigantisku izmēru puzles. Varbūt es arī kļūdos. Nu Latvijā šīs lietas tiktu nokārtotas pa visam ātri – soda kvīšu Horsts dabūtu pamatīgas sukas no kādiem īsmatainiem BMW šoferīšiem, kuriem tāpat ir viss pie vienas vietas, un ar to arī balle beigtos, taču sabiedrība Vācijā ir savādāka. Draudēts gan tiek, bet reāla darbība nav notikusi. Un traki, ka Vācijā šādu cilvēku ir bez savas jēgas un saprašanas. Cilvēki, kuri savu brīvo laiku pavada ar bezjēdzīgiem hobijiem.