Melnas muguras un krievi

Nu jau traki ilgi neesmu neko rakstījis, un es jau varu iedomāties, ka manu lasītāju darbdienas ir kļuvušas garlaicīgākas, un arī sevis motivēšana iet uz darbu ir kļuvusi aizvien grūtāka, jo taču nevarēs dienu iesākt ar jaunu Helmuta bloga ierakstu! Bet, redzi - Dievs ir apžēlojies par Tevi, un jauns ieraksts ir tapis!
Četras dienas darba sakarā braukāju rinķī pa Vāciju. Noteikti ir jāpiemin līdzdalība Global Connect forumā Štutgartē. Šis bija vāciešu-krievu forums par vāciešu-krievu tēmām ar lielu daudzumu vāciešu-krievu viesiem. Mans pirmais secinājums - tas nav parspīlēti teikts, ka uzņēmējdarbības un politikas pasaule ir vīriešu pasaule. Fotogrāfiju, kas redzama pie šī ieraksta, es uzņēmu no savas sēdvietas kādas podija diskusijas par problēmām uzņēmējdarbībā Krievijā laikā. Redzamas ir tumšas vīriešu muguras ar vairāk vai mazāk matiem. Tumšos uzvalkos tērpi vīrieši kā tādi kloni staigāja pa gaiteņiem, meses zālēm, tualetēm un ēdināšnas vietām. Es domāju, ka šis bija pirmais pasākums, kad rinda pie vīriešu tualetēm bija garāka par rindu pie sieviešu tualetēm. OK, neskaitām futbola mačus stadionā.
Kur visas sievietes bija paudušas? Labi, mana kolēģe bija blakus, tad vēl podijā sēdējā viena, tad vēl pa kādam retam feminīnam saules stariņam zālē, bet tas arī viss. Toties lielā daudzumā meitenes bija ēdināšnas sfērā kā arī hosteses pie dažādiem stendiem izstādē.
Bet visbūtiskākais bija mans secinājums par krievu tautības cilvēkiem, kurus praktiski ar 100% precizitāti spēju identificēt. Laikam mēs tik tiešām esam attīstījuši kādu īpašu spēju identificēt krievu tautības cilvēkus, un neskatoties uz smalkajiem uzvalkiem, dārgajām kaklasaitēm un kurpēm, uz lepnajiem pulksteņiem un izsmalcinātajām brillēm - krievus noteikt praktiski bija iespējams bez problēmām. Protams, es verificēju sevi šajā mazajā spēlītē un centos katra identitāti pārbaudīt pēc vārda piespraudes, kas bija piestiprināta vai nu pie krūtīm vai pakārta kaklā.
Taču pasākumā bija ieradušās arī dažas labas krievu madāmas, kuras par krievietēm spētu identificēt pat kurlēms aklais. Šīs ir sievietes, kuras dzīve ir iemācījusi visus šķēršļus ņemt ar izriestām krūtīm, spēcīgu grimu, zelta zobiem un visnotaļ uzkrītošu apģērbu, kas izrakstīts zelta un sudraba diedziņiem, izpušķots sarkanām rožu aplikācijām un maliņas vēl nošūtas uzkrītošiem spīdeklīšiem, kas ļoti skaidri iezīmē sievietes kontūras, padarot tās lielas un apaļīgas. Šīs ir sievietes pašā briedumā ap 50-60 gadiem, kuras nevar un nespēj pārsteigt neviens un nekas. Viņas nerunā svešvalodās, taču tas netraucē viņām brīvi flirtēt ar vācu un turku vīriešiem, skaļi smieties, žilbinot iereibušos vīriešus ar saviem zelta zobiem. Taču viens eksemplārs īpaši piesaistīja manu uzmanību, jo ko tādu mēdz parasti zīmēt grāmatās, apakšā pierakstot - krieviete. Sieviete, aptuveni 55 gadus veca, tērpusies grūti definējamas krāsas tērpā, kas sastāvēja no svārkiem un tāda kā apmetņa. Es mēģināju šo sievieti attēlot zīmējumā, un es teiktu, ka vismazāk man ir izdevušās rokas, jo citādi viss pārējais tā arī izskatījās. Skaidrs, ka viņas seja piesaistīja uzmanību. Tā bija samērā blāva, mati ilgviļņoti un viegli sarkanīgā krāsā, un visai sejai pa vidu bija lūpas. Nē, tas nebija lūpas. Tās bija LŪPAS!!!
Un, lai šai sejas daļai pievērstu maksimālu uzmanību, tās bija nokrāsotas sulīgi sarkanas, turklāt tā, ka lūpu krāsa bija virsū ne tikai uz LŪPĀM, bet arī plašā areālā ap tām. Šīs LŪPAS un uzkrītoši sārti ietonētie vaigi bija grims, par kuru viņu apskaustu jebkurš profesionāls klauns. Tik uzkrītoši tas izskatījās!
Variet iedomāties, ka es vienkārši nevarēju novērst savu skatu no šīs sievietes. Acis bija kā magnēti, kas meklēja viņu lielajā apmeklētāju pulkā, un, kad viņa pilnībā pazuda no redzes loka, es pat sabēdājos, jo šī sieviete bija lielisks kontrasts citādi melno muguru sabiedrībā.
Taču liktenis bija lēmis manai sirdij uzgavilēt, kad pieņemšanā, kas notika lepnā Štutgartes pilī par godu vāciešu-krievu pasākumam, pēc aptuveni 4 izdzertām vīna glāzēm, zālē ienāca šī kundze. Es nevarēju novaldīt savu smaidu. Tas rotāja manu seju kā lepna kaklarota, un šis smaids nebija ņirdzīgs, nievājošs vai apsmejošs. Nē, tas bija patiess prieks šo sievieti atkal ieraudzīt, jo neskatoties uz viņas visnotaļ uzkrītošo ārieni, un šo faktu novērtēju ne tikai es, bet arī vesela rinda citu dalībnieku, kuri dziļdomīgi sačukstējās, kad zālē ienāca šī kundze, tā izstaroja, labsirdību, mīļumu un īstu krieviskumu. Tādu, kādu esam iemīlējuši vecajās krievu filmās, kur galvenie varoņi mēdz būt labsirdīgi, bezgala sirsnīgi, teatrāli, vienkārši, emocionāli, bērnišķīgi, bet īsti pozitīvi varoņi.