Mūzikas kaste Hamburga

Ziemassvētki jau ir mīlestības, piedošanas, labsirdības laiks. Mēs tomēr kļūstam mazliet laipnāki, piekāpīgāki, devīgāki. Ja vēl nebūtu valstī krīzes, tad vispar šis laiks pirms Ziemassvētkiem būtu viena vienīga izprieca. Ļaudis pērk plakanos televizorus, mp3 pleijerus, džemperus, jaunus zeķu pārus, apdāvina viens otru, un tas taču automātiski nozīmē labu noskaņojumu. Hamburgā jau nav savādāk. Arī šeit cilvēki Ziemassvētkos pēkšņi izdomā, ka var ziedot naudu. Tas ir ļoti skaisti, ja cilvēki to dara, taču, ja nebūtu Ziemassvētku, vai tas nozīmē, ka cilvēki naudu neziedotu? Šodien es pamanīju, ka pilsēta ir tik tiešām pilna ar ubagiem. Hamburgā ir ļoti populāras rumāņu bandas, kas organizēti ar autobusiem atbrauc uz pilsētu, tad uzstāda pilsētā tādus kā posteņus, cilvēku uzdevums ir izskatīties pēc iespējas nožēlojamāk, lai iežēlinātu garāmgājējus. Laiku pa laikam šos posteņus apstaigā bandas uzraugs, kurš ievāc naudu no aktieriem-ubagiem, lai tie varētu atkal turpināt savu darbu. Pirms kāda laika Vācijā daudz par šo lietu runāja, TV rādīja visus ubagotāju darbības modeļus un paņēmienus.
Taču īpaša kārta ir ielu mūziķi. Principā sākot no aptuveni vieniem dienā, es esmu nepārtrauktā Ziemassvētku mūzikas transā, jo birojs atrodas pašā centrā un iemīļotas veikalu ielas, un skaidrs, ka šis ir lielisks cīņas lauks ielu mūziķiem. Viņiem gan ir vispirms jaizskaro iekšējā cīņa ar ubagiem, un tās ir divas konkurējošās grupas, kas pēdējo dienu laikā pastiprināti dominē pilsētas ielās.
Patiesībā ielu mūzika ir forša padarīšana. Arī man kādreiz ir bijis tas gods spēlēt uz ielas gan Vācijā, gan citās valstīs, nopelnīt pāris naudiņas, kuras tad veiksmīgi iztērēt visādos ārzemju našķos. Tāpēc es ar īpašu pietāti izturos pret mūziķiem uz ielas, un mēdzu arī iemest naudiņu. Taču pēdējās dienas ir patiess pārbaudījums manām ausīm. Pieņemu, ka mūziķi savā starpā ir sadalījuši, kuros laiks kurš nāk spēlēt, jo kadru maiņa ir ļoti intesīva. Uzkrītoši ir arī tas, ka parasti vieni un tie paši iesāk spēlēt vienos un tajos pašos laikos. Tur noteikti ir sarunāts bizness!
Pēdējo nedēļu man zem loga pulksten 16 vienmēr uzrodas viens akordeonists, kura programma ir aptuveni 15 minūšu gara. Un tas vēl ir sasodīti daudz! Programma sastāv no vispār populārām un iecienītām Ziemassvētku dziesmiņām, tad pāris itāļu šlāgeriem kā arī popmūzikas pilāriem kā i just call to say i love you. Kad 15 minūtes ir garām, viss iesākas no jauna. Un tā es i just call to say i love you līdz darba dienas beigām noklausos vēl reizes piecas vai sešas, turklāt katru dienu. Bet šis akordeonists savu amatu labi pieprot. Atšķirībā no viena cita akordeonista, kura uzstāšanās laiks ir īsi pēc vieniem, un viņa repertuārs sastāv no franču akordenona mūzikas. Precīzāk sakot, divām dziesmām. Bez tam - vai nu traumēts ir akordeons, vai mūziķa harmonijas izjūta, varbūt arī vienkārši viņa pieticīgā spēles tehnika noved pie tā, ka, spēlējot, viņš reāli izmanto divas harmonijas. Un ir brīži, kad viņa spēlētais skan tik greizi, ka greizāk vairs nevar. Bet arī viņš vēl nav tas trakākais. Mazliet tālāk, nākamajā šķērslielā, un pie reizes es gribu izteikt apbrīnu cilvēkiem, kas strādā birojos šajā šķērsielā, jau otro dienu muzicē kāds duets ar visai pieticīgām muzicēšanas spējām. tie ir divi puikas, aptuveni 15 gadus veci. Viens, kas ir viennozīmīgi muzikālākais no viņiem abiem, spēlē trompeti, otrs sit bungas. Reāli viņš sit nevis ritmu, bet viņš mēģina izspēlēt uz bungas melodijas skanējumu, rezultātā radot milzonīgu haosu. Abi puikas spēlē Jūs bērniņi nāciet un Es skaistu rozīt' zinu nonstopā, ikreiz variējot izpildījuma tempu un ļoti brīvi pieejot nošu materiālam.
Tad vēl ir divas flautistes, kuras visdrīzāk uz ielas ir nonākušas pēc aptuveni nedēļu ilgas flautas apgūšanas. Viņas mēģina kopā unisonā spēlēt vienu un to pašu ziemassvētku dziesmiņu, bet tur neštimmē ne harmonijas, ne saskaņa, ne temps. Tas ir vienkārši pilnīgs balagāns!
Un kur tad vēl visi nabaga mūziķi no Austrumeiropas! Pilsēta ir pilna ar mežradzniekiem, vokālistiem un bajānistiem no Krievijas. Par leģendāru jau ir kļuvis latviešu trio ar tubu un ja nemaldos, divām trompetēm, kuri ir tērpušies salaveču sarkanajā mētelī un spēlē arī visas Ziemassvētku dziemsas pēc kārtas.
Pirms pāris dienām bija kāds raidījums, kurā stāstija par to, cik tad ielu mūziķi dienā aptuveni nopelna. Tika veikts tests, kurā piedalījās puisis, kas ir profesionāls diedāšanas skolotājs, un ģitāras pavadījumā dziedāja populāras vācu un angļu dziesmas. Viņš stundā nopelnīja 36 EUR, kas ir gandrīz divreiz vairāk par to, ko viņš saņem mācot cilvēkiem dziedāšanu. Taču kronis visam bija meitene, kas pilnīgi nemuzikāla būdama, dienu iepriekš pasniedzēja pavadījbā apguvusi blokflautu un trīs ziemassvētku dziesmiņas. Reāli viņa nejēdza spēlēt, taču neskatoties uz to, cik šķēršam un nejēdzīgi viņa spēlēja, arī šī meitene stundā nopelnīja 10 EUR. Tas ir mazāk, taču vēl aizvien pietiekami daudz cilvēkam, kurš vispār nemāk spēlēt.
Katrā gadījumā, ja nu krīze visus mūs noved pilnīgā zudībā, tad ziniet - iemācieties pāris dziesmiņas un kāda instrumenta un brauciet uz Vāciju. Badā nenomirsiet!