Kad manī pamostas Grenuijs
„...jo cilvēks spēj aizvērt acis lielā un briesmīgā priekšā, viņš var aizvērt acis skaistuma priekšā vai aiztaisīt ausis skanot brīnišķai melodijai vai grandioziem vārdiem. Taču viņš nekad nespēs izvairīties no smaržas. Jo smarža ir elpas māsa.” P. Sīskinds, Parfīms.
Tas iesākās kādā ceturtdienas pēcpusdienā. Aptuveni pirms trim nedēļām. Kā ierasts, es sēdēju savā darbavietā un veicu visus nepieciešamos darbus. Rakstīju mailus, atbildēju zvanus, meklēju informāciju. Dzēru tēju. Pēc brīža es sajutu nepieciešamību aiziet uz tualeti. Tā tas mēdz gadīties, ja uzturā tiek lietots pietiekami daudz šķidruma. Tā kā mūsu birojs atrodas ofisu ēkā, tad tualetes lieto visu biroju darbinieki, taču to nav pārāk daudz. Raitā solī es tuvojos tualetes durvīm, ķēru pie kliņķa un spiedu to uz leju, lai atvērtu durvis. Brīdī, kad iegāju tualetē, es pārsteigumā sastingu. Es nezināju, vai turpināt ceļu uz kabīnīti, kur nokārtoties vai steigā mesties laukā pa tualetes durvīm. Es biju nonācis neapskaužamā situācijā. Pie izlietnes manā priekšā stāvēja vīrietis ar līdz ceļiem nolaistām biksēm un.... mazgājās. Grīda bija pielieta, jo viņš acīmredzot bija nolēmis nomazgāties viss. Blakus izlietnei salikti ierastie higiēnas piederumi kā skuveklis, ziepes un smaržu pudelīte. Visā telpā bija izpleties primitīvs un salkans vīriešu odekolona aromāts, kurš smaržoja haotiski pēc kaut kā skābena, pēc kaut kā saldena, pēc jūras, pēc ziediem, pēc meža, pēc tabakas. Pēc alkohola. Vīrietis, ieraudzījis manu pārsteigto tēlu, steigā vilka kājās bikses un atvainojās man, taču bija par vēlu. Es gan centos tēlot vieglumu, un pat mēģināju iespiest savā sejā pieklājīgu smaidu, taču tas bija samocīts. Kā Jelgavas koju students eksāmena rītā. Mans deguns un manas smadzenes bija ieprogrammējušas šo smaržu. Vai smaku? Es īsti nezinu. Latviešu valodā nav neitrāla vārda, kas apzīmētu ožas uztverto informāciju. Ir tikai balts un melns. Smarža un smaka.
Kādu nedēļu atpakaļ es devos uz tualeti. Tā atkal bija pēcpusdiena. Es atkal biju dzēris tēju. Es vēru durvis vaļā, un man degunā iesitās pazīstamā smarža, kas manā apziņā uzzīmēja visas ar to saistītās ainiņas – vīrietis, nolaistas bikses, skuveklis, dvielis. Turklāt grīda atkal bija pielieta, un tas liecināja tikai par vienu – viņš pirms brīža atkal šeit bija. Es secināju, ka, ja pirmo reizi šo smaržu uztvēru kā tādu primitīvu un sliktas gaumes vēstnesi, kuras mērķis ir vienkārši radīt ap cilvēku salkana aromāta mākoni, jo cilvēkam acīmredzot pašam ir bail no savas smaržas, tad šoreiz tas manī izsauca agresīvu baiļu sajūtu – smaržas mēs lietojam, lai paspilgtinātu savu personību, nevis vienkārši iznīcinātu to. Un vienalga, cik dārgas un retas būtu smaržas, tās nekad nespēs „izglābt” cilvēku un piedot viņam kādu neesošas personības tēlu.
Un šodien atkal. Es ieeju tualetē un sajūtu šo smaržu....
Karls Lāgerfelds reiz teica – smaržas uzdevums ir atsaukt atmiņā dzīves skaistākos mirkļus. Viņš kļūdījās.