Klusa nakts, svēta nakts

Ziemassvētki ir mani gada vissvarīgākie svētki. Ne 4. maijs, 18. novembris, Līgo vai arī mana dzimšanas diena – nekas nespēj pārspēt Ziemassvētku nozīmi. Šī pārliecība nāk no manas ģimenes.  Arī tad, kad biju mazs, dāvanas saņēmu padomju laikam netipiskajā Ziemassvētku vakarā. Ziemassvētku vakarā oma mani sagaidīja, un mēs kopīgi devāmies uz Pāvila baznīcu, kas atrodas uz Pērnavas ielas. Es mācījos Rīgas 6. vidusskolā, tāpēc Pāvilīti varēja redzēt, kad iznācu laukā no skolas un devos pa Artilērijas ielu uz baznīcu. Ziemassvētku vakaram ir nesatricināma burvība. Kādreiz, kad vēl eglīšu lampiņas nebija populāras, Pāvila baznīcā abām lielajām eglēm, kas stāvēja altāra abās pusēs, tika iededzinātas īstas svecītes. Egle bija gara, un svecītes bija saspraustas ļoti bieži, tāpēc īsi pirms Dievkalpojuma sākuma parādījās tante ar lakatiņu, kurai līdz bija gara kāts. Kāta galā tika iesprausta degoša svecīte, ar kuras palīdzību tika tad arī iededzinātas visas pārējās, arī tās, kurām normāla auguma cilvēks nekādi nevarēja aizsniegt, un ielūgt Uļjanu Semjonovu tikai svecīšu iededzināšanai arī nebūtu gudri.

Kad svecītes dega, gaisma baznīcā tika mazliet nogriezta. Mēs ar brāli vērojām mazās liesmiņas, un īpaši interesanti mums šķita brīdis, kad svecīte aizsvilināja kādu zaru, kas atradās tai pārāk tuvu. Un, ja tas notika vēl kādai no augšējām svecītēm, tad nereti aizsvilās vesels zariņš, un tika veikti glābšanās darbi. Tas bija patiess notikums! Un mēs to gaidījām. Pēc šī zariņa aizdegšanās visa baznīca piepildījās ar degošu skuju smaržu. Jā, tik tiešām smaržu, jo šī smarža man asociējas ar Ziemassvētkiem, siltumu un baznīcu. Ar gadiem īstās svecītes tika aizvien vairāk aizstātas ar lampiņām, un ja vēl pirms pieciem gadiem puseglē bija lampiņas un zemākajos zaros īstās svecītes, tad pagājušā gadā bija tikai lampiņas. Viss plūst, viss mainās, bet atsevišķas lietas man vienmēr atgādinās Ziemassvētkus visaugstākajā pakāpē. Mums ar brāli kādreiz bija katram savas mīļākās Ziemassvētku dziesmas – viņam patika Es skaistu rozīt’ zinu, mana mīļākā dziesma bija Jūs bērniņi nāciet. Daudzas teksta nianses es šajā dziesmā uztvēru kādreiz savādāk nekā šodien. Bērns vienkārši izfantazē savu tēlu pasauli jebkurā situācijā. Arī tik šķietami vienkāršā lietā kā Ziemassvētku dziesmiņā.

Taču nepārspēts favorīts bija un vēl aizvien ir dziesma Klusa nakts, svēta nakts. Šī dziesma vienmēr skan dievkalpojuma beigās, un laikam arī nav smukākas Ziemassvētku dziesmas par šo. Neskatoties uz dažiem principiāliem teksta jautājumiem, kuri man radās mazajā bērna galviņā, kad es prātoju par frāzi „visi dus nomodā” vai pie vārdiem „”Dieva dēls, Tava acs” es iedomājos Jēzu-ciklopu, tas ir bijis emocionāls sajūsmas moments cik vien sevi atceros. Jo kļūstu vecāks, jo aizvien biežāk man balstiņa sāk trīcēt, kad šī dziesma ieskanas un es dziedu līdz, kaklā veidojas kamols, un es cenšos novērst savu skatu no vecajām sakumpušajām tantiņām, kuras ar miklām acīm dzied šo dziesmu vai arī maziem bērniem, kuri ir beidzot iemācījušies visus trīs pantus, un cītīgi visiem demonstrē pareizo tekstu un pantu secību. Es cenšos skatīties tālumā, lai izvairītos no jebkura emocionāla kairinātāja, kas arī manas acis padarītu miklas. Šajā dziesmā ir ietverts gan Ziemassvētku stāsts, gan kristīgās ticības būtība. Šajos vienkāršajos trīs pantiņos. Un melodija ir tik vienkārša, taču savā ziņā pilnīga, jo lieliski apvieno sevī gan saskaņu, gan dramatismu. Un jā, kaut arī klasiskajā versijā dziesmas harmonijas ir vienkāršākas un skaidrākas, man patīk šī pēdējā laikā populārākā harmonijas versija ar pamazināto septakordu.