Dzimšanas dienas svinības

Vakar, tas ir 27. decembrī, man bija dzimšanas diena.
Kā lai godam sagaida savu Jēzus vecumu? Ar filmu. 26. decembra vakarā es iesāku skatīties filmu par Joy Division solistu Ian Curtis, kurš pašnāvību izdarīja 23 gadu vecumā. Lai arī stāsts ir pa visam bēdīgs, filma bija lieliska. Varbūt tā nav īstā filma, ar kuru sagaidīt dzimšanas dienu, taču tas jau vairs nav tik svarīgi. Pēc tam es vēl mazliet paklausījos Joy Division, David Bowie, un, lai vakars izskanētu uz pozitīvas nots, visu beidzu ar Joni Mitchell.
Rīts iesākās darbīgi un diezgan agri. Neticēsiet, bet es tik tiešām no sirds priecājos šo dzimšanas dienu pavadīt vienatnē. Un tam nav par iemeslu nekādas eksistenciālas pārdomas vai nopietnas personīgas problēmas. Vienkārši vēlme speciāli it kā tik svarīgu dienu padarīt par pa visam vienkāršu dienu un vēlreiz saprast, ka svētkus taisam mēs paši, nevis svētki taisa mūs. Galu galā, es taču arī martā varu uzrīkot savu dzimšanas dienas ballīti!
Bet es attālinos no tēmas. Pēc tam, kad brokastis tika paēstas (auzu pārslu putriņa), es devos uz veikalu nodot pudeles. Gandrīz 8 EUR saņēmu par tukšo taru. Tā ir branga summa. Jāpiebilst gan, ka lauvas tiesu šajos astoņos eiro ir ieguldījis Armands, kurš dažas dienas pie manis dzīvoja un bija atstājis pāris alus pudeles. Principā, tukšā tara ir diezgan stabila valūta. Krīzes apstākļos (un šo vārdu es nerakstu labprāt), tukšā tara ir drošs ieguldījums, jo tā nezaudē savu vērtību. Tās vērtība gan arī neceļas, ja nu vienīgi valdība nolemtu palielināt tukšās taras vērtību, taču šo naudu iespējams jebkurā laikā dabūt laukā. Tā nav Parex banka, kur tikai 35 000 LVL iespējams mēneša laikā izņemt. Ja tev ir pudeles 50 000 LVL vērtībā, jebkurā laikā ir iespējams pie šīs summas tikt klāt. Pēc tam, kad biju ticis pie naudas, nolēmu, ka tā ir jāiztērē. Vispirms gan es aizbraucu uz autodarbnīcu un beidzot nomainīju automašīnai riepas. Mašīnu vajadzēja stundu atstāt darbnīcā, taču šo stundu es izmantoju iepērkoties. Aizgāju līdz tuvējam pārtikas veikalam un notriecu 8 eiro, klāt vēl pieliekot 30. Tika sapirkts viss nepieciešamais, lai vakarā varētu pagatavot gulašu kā arī kaķu barība, jo Mika un Kimis jau diezgan greizi uz mani skatījās, un es neriskēju bez barības pārrasties mājās. Pie kases mani apkalpoja Frau Azimov. Vismaz tā viņai bija rakstīts uz šiltītes pie apģērba. Skaidrs, ka šis vārds man dikti atgādināja vārdu Azamat no man tik ļoti tuvās filmas par Boratu, kur Borata producentu sauca Azamat Bagatov. Turklāt, Frau Azimov runāja ar ļoti izteiktu krievu akcentu un mazliet īgni, tas ir tipiski austrumeiropeiski, skatījās uz mani, kad es uz slīdošās lentes novietoju 20 kaķu barības skārdenes nevis vienu otrai blakus, bet gan izkaisot starp citiem pirkumiem, un saikne ar Boratu kļuva vēl dzīvāka.
Pēc tam savācu no remonta automašīnu, devos uz mājām, kur izdarīju vēl rindu svarīgu mājas darbu, lai mazliet vēlāk varētu ķerties pie ēdiena gatavošanas.
Svētku maltīte izdevās labu laba, taču es mazliet pārēdos. Bet tas jau ir cits stāsts.
Turklāt visu dienu mani pavadīja draugu apsveikumi un telefona zvani, tā kā principā varu teikt, ka dzimšanas dienu esmu nosvinējis pēc visiem kanoniem. Varbūt vienīgi formāts bija mazāks. Iepirkšanās stress bija, dāvanas, tas ir 8 eur, bija, ēdienu gatavošana bija, pārēšanās bija, jautrība arī bija, jo man dikti patika tā asociācija ar Azamatu. Turklāt kaķi šodien izturējās ļoti labi, tā kā kopumā esmu ar šo dienu pietiekami labi apmierināts.
Ir bijušas arī jautrākas ballītes, taču vienreiz var būt arī mazliet pieticīgāka.

P.S. Ja nu gadījumā kāds ir piemirsis Azamatu, tad šeit fotogrāfijā viņš redzams kopā ar filmas galveno varoni. :)