Poēma par ezi

Šī poēma radās pirms kādiem četriem gadiem. Tajā es aprakstīju reālu notikumu, kuru piedzīvoju, ejot kādu rītu uz darbu. Un jā, Hamburgā pilsētā tik tiešām dzīvo tādi dzīvnieki kā eži un truši.

Poēma par ezi













Pastāstīšu Tev ar prieku

Vienu int´resantu lietu

Stāstiņš būs gan biedējošs

Toties ļoti pamācošs.

Kādu dienu es ar sparu

Dodos nebēdnīgs  uz darbu

Un, kad esmu gandrīz galā

Mana mute paliek vaļā

Un, kad es to ieraudzīju

Sirds man gandrīz apstājās

Jo ar adatām uz leju

Sabraukts ezis mētājās

Kājas tam bij´ sabrauktas

Rokas ļoti nobrāztas

Aknas rēgojās uz āru

Redzēt varēja ar´ māgu

Žagata ar gudru ziņu

Ceļa malā staigājās

Jo tai vakariņās šodien

Eža sirdi sagribās

Arī vārnu bars ir klāt

Grasās ezi nodirāt

Žagata gan pretojās

Bet tad ātri padodās

Vārnas ezi apēdušas

Vienlaicīgi atraugājas

Tad uz drātīm sasēdušās

Visas skaļi nolamājas:

“Ezis neesot bijis svaigs,

Šķiņķis neesot bijis maigs,

Liesa nebij´ liesa

Netīra bij´miesa”

Ežu māte vakarā

Izved bērnus pastaigā

Bet tad pēkšņi apstājas -

Vīra kažoks mētājas.

“Piedzēries, tas vecais āksts,

savas mantas izsvaida

Viņš man tiešām tīrais lāsts

Un vēl bērnus sabaida!”

Ežu māte nenojauta

Kas tad šodien gadījās

Ezis putniem vēderā