2009. gada pirmais ieraksts

Visiem sveicieni Jaunajā gadā!

Šodien rīta pusē paveicu kādu ierasto darbu, kuru daudzi no mums dara katru gadu ap Jauno gadu. Daži to pat dara biežāk, taču man pilnībā pietiek vienreiz gadā. Es noskatījos daudzu tik ļoti iemīlēto filmu „Likteņa ironija jeb vieglu garu”. Jā, es atzīstu, ka esmu pāris dienas „pārvilcis”, jo parasti jau to skatās 31. decembrī vai 1. janvārī, guļot uz dīvāna pēc smagi sagaidīta Jaunā gada, pusi filmas noguļot. Un nē, to nerāda pa Vācijas televīziju, bet gan es to skatos DVD, kuru pirms pāris gadiem iegādāju, tā kā reāli visos svētkos esmu šo filmu redzējis.

Liekas, ka šogad es to pirmo reizi redzēju līdz galam. Iespējams tieši tāpēc, ka parasti esmu to skatījies 1. janvārī, kad nakts ir bijusi diezgan satraukta un koncentrēšanās spējas gada pirmajā dienā ir krietni novājinātas. Un tieši 33 gadus pēc filmas pirmizrādes, kas bija 1975. gadā, šī filmas vēl aizvien ir sasodīti aktuāla. Laikam tāpēc, ka tā stāsta par cilvēku sajūtām un problēmām. Jā kādreiz, jaunākos gados, es gaidīju to scēnu, kad filmas galvenais varonis Žeņa stipri iereibis nonāk Ļeņingradā, Nadjas dzīvoklī un visādi izrunājas, jo nespēj saprast, ka ir nonācis svešā pilsētā un svešā dzīvoklī, jo man dikti patika šīs komiskās scēnas, tad šogad man likās, ka es pirmo gadu uztvēru filmas patieso vēstījumu – cilvēka ilgas pēc laimes un mīlestības. Piekritīšu, ka tas ir diezgan vēlu – pēc 33 redzētām reizēm, pieņemot, ka esmu filmu skatījies līdz ar savām pirmajām savas dzīves dienām, turklāt neizlaižot nevienu gadu, taču, pat, ja noapaļojam šo skaitli uz 20, uzskatu, ka vēl aizvien ir vērtīgāk nonākt pie pareizajiem secinājumiem vēlāk nekā nekad.

Pēc filmas man radās vesela rinda pārdomu par cilvēka dabu un būtību :)

Ja es būtu Ipolits un savas nākamās sievas gultā atrastu iereibušu puspliku vīrieti, kurš man stāstītu par to, ka patiesībā ir no pilnīgi citas pilsētas un pilnīgā dzērumā pārskatīšanās pēc ir atbraucis drauga vietā, turklāt ienācis dzīvoklī, no kura viņam ir pat derīga atslēga, vai es viņam tiešām uz vārda noticētu?

Esmu spiests, skatoties dziesmas filmā, ieslēgt titrus vācu valodā (un šai LEGĀLAJAI filmas versijai ir arī vācu titri), lai saprastu tekstu, jo diemžēl manas krievu valodas zināšanas ir kļuvušas pietiekami vājas un es dažas nianses vairs īsti neuztveru.

Ka Gaļa, Žeņas nākamā sieva, kas palika Maskavā un cerēja sagaidīt savu nākamo vīru mājās no pirts, pati bija vainīga, jo brīdī, kad Žeņa viņam vaicāja, vai viņa grib kļūt par viņa sievu, viņa neko nepateica, tikai paņēma dzīvokļa atslēgas, un Žeņa, tāds neaptēsts kāds viņš bija filmā, tā arī īsti nesaprasta, ko tā meitene domā. Jo kā jau tas vīriešu pasaulē diemžēl ir pierasts – ja sieviete grib, lai vīrietis viņu saprastu, tad nepietiek ar norādēm caur puķītēm, ir vienkārši skaidri un gaiši jāpasaka.

Es pirmo reizi sapratu, un arī pateicoties vācu valodas tulkojumam, ko nozīmē ēdiens Zaļivnaja riba.

Sievieti var bildināt arī pa visam neromantiskā veidā un viņa pat piekrīt, kā tas notika brīdī, kad Ipolits vaicāja Nadjai, vai viņa nevēlētos noformēt viņu attiecības, un viņa piekrita.

Mūsu mobilajā laikmetā šādas nesaprašanas nebūtu iespējamas, jo Žeņja tad nezvanītu uz Maskavu caur dispečeri lūdzot savienot un dispečere viņam neatbildētu, ka savienojums iespējams tikai stundas laikā, jo Žeņja vienkārši paņemtu savu Nokia mobilo telefonu un uzgrieztu Gaļas numuriņu un visu viņai paskaidrotu.

Un arī to, ka šķietami neplānotai satikšanai kā tas notika starp filmas galvenajiem varoņiem un spītējot Ipolita atziņai, kad viņš teica – Vecgada nakts un paģiras pāries, un viss nostāsies savās vietās, un tad jūs paši sapratīsiet, kas ir noticis – abi tomēr palika kopā, un filmai bija laimīgas beigas.

Un kāda ir morāle? Pat tad, kad bērnu dienas ir pagājušas, nevienā brīdī nedrīkst zaudēt ticību Ziemassvētku un Vecgada vakara brīnumiem, jo brīnumi taču notiek!

Kā ir teicis ja nemaldos viens no vecajiem ASV prezidentiem – esmu pārāk liels reālists, lai neticētu brīnumiem.