Hamburgas meistardziedoņi
Jauno gadu daudzi no mums mēdz iesākt ar kādu apņemšanos. Viena no manām apņemšanām bija atsākt aktīvāk baudīt kultūras dzīvi, tāpēc īsti netērēju laiku un svētdienas vakarpusē biju operā. Manai kolēģei bija lieka biļete, kuru viņa neizmantoja, un es to nolēmu tad atpirkt. Turklāt, par smieklīgi zemu cenu – 12 EUR. Protams, ka vieta bija attiecīgi draņķīga. Pēdējā ložā pie sienas tā, ka blakus ložas mala man aizsedza pusi ekrāna, t.i. manu skata leņķi. Kā vēlāk izrādījās, šai vietai bija pamatīgas priekšrocības.
Hamburgas operā tika izrādīta Riharda Vāgnera opera „Nirnbergas meistardziedoņi”. Operas garums pauzes un aplausus ieskaitot – piecarpus stundas. Es neiedziļināšos operas saturā, jo jāatzīst, ka tas ir tipiskā Vāgnera garā pietiekami samudžināts, ar neskaitāmiem tēliem, dažādām niansēm, kuras ieteicams pirms iešanas uz operu vienkārši izlasīt. Tā es arī izdarīju, taču jāatzīst, ka īpaši daudz man tas nepalīdzēja.
Visu dienu biju gurdens, un mani māca nopietnas bažas par to, ko es darīšu operas laikā. Bažas apstiprinājās. Jau ieskanoties operas uvertīras pirmajiem akordiem, es jutu kā jaukā mūzika, krēsla un patīkamais siltums kā arī pietiekami ērtie krēsli mani pamazām ieaijāja sapņu un iztēles pasaulē, kur bija ne tikai Nirnbergas meistardziedoņi, kuri operā nez kāpēc visi izskatījās pēc maziem Vāgneriem, bet arī daudziem citiem patīkamiem tēliem. Pirmais cēliens vienkārši mani satrieca. Manu uztveršanas spēju tas pilnībā iznīcināja, un es biju spiests izdomāt aizvien jaunus sēdēšanas veidus, kuri pēc iespējas mazāk nodotu manas galvas klanīšanos, aizvērtās acis vai nespēju koncentrēties uz to, kas notiek uz skatuves. Rezultātā mana poza bija sava veida krustojums starp Rodēna Domātāju un Mikelandželo Pietu, kur galva tika atbalstīta uz trim pirkstiem tik viltīgi, ka nosedza manas acis no apkārtējiem ziņkārīgajiem. Šajā brīdī atklājās arī manas sliktās sēdvietas priekšrocības, jo no vienas puses man bija nekas vairāk kā siena un eja, kurā es ērti varēju izstiept kājas un otrajā pusē sēdēja sabozusies apaļīga sieviete, kura šķiet bija vienīgā, kura turēja mani aizdomās par gulēšanu operas laikā.
Aptuveni 45 minūtes pēc izrādes sākuma mani pārņēma mistisks gaismas uzplaiksnījums, un es spēju pilnībā pieslēgties operas darbībai. Diemžēl uz skatuves viss notika pārāk raiti, un diemžēl šis apgaismības brīdis mani pameta jau pēc piecām minūtēm un es atkal ieslīgu negodīgā cīņā starp miegu un realitāti, kuru es zaudēju par labu miegam. Taču Dievs cilvēkam ir devis intuīciju, un arī man nelielās devās šī īpašība piemīt, tāpēc aptuveni 10 minūtes pirms pirmā cēliena beigām es spēju aktīvi sekot notiekošajam, un pat sapratu, ar ko beidzās pirmais cēliens. Uzreiz pēc tam, kad zālē parādījās gaisma, es steidzos uz operas kafejnīcu, jo šajā nožēlojamā situācijā ir tikai viens glābiņš coca cola. Nonākot pie kases, es secināju, ka man makā ir 4 EUR monētās un 50 EUR vienā gabalā. Cola maksā 3 EUR un ūdenskliņģeris ar sāli 2,50 EUR. Cik ļoti man gribējās kliņģeri! Taču ne tik ļoti, lai mainītu 50 EUR, tāpēc es iztiku tikai ar colu. Taču uzreiz pēc tam, kad atgriezos zālē un gaisma atkal izdzisa, es nožēloju savu skopumu. Jāteic, ka kola savu efektu deva, un man izdevās aptuveni 20 minūtes normāli sekot notiekošajam uz skatuves. Vēl aptuveni 15 minūtes es sevī uzturēju koncentrēšanos spēju pateicoties sapnim par to, kā es nākamajā pauzē dzeršu kolu un ēdīšu ūdenskliņģeri, un štrunts ar visiem 50 EUR!
Un otrā pauze pienāca! Es atkal devos uz kafejnīcu, paņēmu kolu un ūdenskliņģeri un to visu ar gardu muti notiesāju. Pateicoties šim viltīgajam risinājumam, man izdevās pilnībā noskatīties 3. cēlienu, neiemiegot nevienā brīdī, turklāt patiesi izbaudot mūziku un ideju, jo „Nirnbergas meistardziedoņi” ir visstrīdīgākā Vāgnera opera, kuru nacisti nelietīgā kārtā izmantoja savām vajadzībām, pielāgojot operas saturu savai ideoloģijai. Vāgners slavināja vācu mākslu, taču nacisti šo pārfrāzēja par vācu nāciju, liekot to pāri citām.
Es varu padalīties ar savu teoriju, un iespējams, ka tā nākotnē arī kādam noderēs. Ja pirmajā pauzē es veldzējumu no kolas guvu ļoti ātri, taču aptuveni pēc 20 minūtēm tas izbeidza savu darbību, tad kliņģeris, kuru nopirku otrajā pauzē, nonākot kuņģī, uzsūca sevī kolu un veldzējošo kofeīnu izdalīja ķermenim mazākās devās, tādējādi paildzinot savu iedarbību.
Neskatoties uz savu cīņu pret miegu un neparastajām gulēšanas pozām, es biju ļoti gandarīts par operas apmeklējumu, un vēlreiz pārliecinājos par lielisko scenogrāfiju, kuru iespējams baudīt Hamburgas operā.
Bet mana nākamā opera noteikti nebūs Vāgnera opera. Visdrīzāk tas būs kaut kad no klasiskās popmūzikas kā Mocarts, Verdi vai Pučīni.