Par pacietību
Šodien (respektīvi vakar, jo šis ieraksts tapa vakar vakarā), kad devos ar U-bāni uz mājām, vēroju neparastu scēnu. Man blakus vilciena vagona galā sēdēja aptuveni 70 gadus veca sieviete un 40 gadus vecs vīrietis. Viņi sarunājās. Sākumā man vienkārši šķita, ka vīrietis ir nepieklājīgs alkoholiķis, kurš bļaustās pa visu vagonu, taču jau drīz vien man kļuva skaidrs, ka viņš ir garīgi slims. Mediķis visdrīzāk uzreiz spētu noteikt viņa diagnozi, bet tā kā neesmu mediķis, tad mans minējums bija autisms.
Sieviete viņam blakus visdrīzāk bija viņa māte, kas ar viņu runāja ierasti mierīgā mazliet pamācošā mātes tonī, it kā viņa runātu ar četrgadīgu puiku. Vīrietis uzdeva agresīvus jautājumus, taču viņa ar apbrīnojamu mieru paskaidroja katru viņa jautājumu. Un viņa jautājumi tik tiešām atgādināja maza puišeļa prātojumus par dzīvi. Ja transportā iekāpa sieviete ar garu mēteli, viņš vaicāja – kāpēc šai sievietei ir garš mētelis? Māte atbild – tāpēc, ka tagad ir ziema. Vīrietis – bet kāpēc ir ziema?Māte-tāpēc, ka mums ir četri gadalaiki, un katru gadu pienāk arī ziema. Vīrietis – bet kāpēc? Sieviete – tā vienkārši ir. Un tā šīs nebeidzamās jautājumu ķēdes turpinājās. Ja vīrietim būtu bērna balss, tad es tik tiešām domātu, ka tas ir vienkārši ziņkārīgs bērnelis. Protams, brīdī , kad viņš uzdeva jautājumu – bet kad es varēšu uzsmēķēt cigareti?, es tā kā mazliet satrūkos, jo šis jautājums nekādā veidā negāja kopā ar iepriekš vaicāto par sievietes mēteli un ziemu. Bet tas taču ir normāls 40gadnieka jautājums. Visdrīzāk, ka 40gadnieks nejautāju. Viņš vienkārši uzsmēķētu, tiklīdz būtu laukā no bāņa. Vīrietis arī priecājās par karsto kafiju, kuru viņš gribētu iedzert, bet tad viņš ilgi un dikti tincināja sievieti, kad viņš pie šīs kafijas tiks. Un kāpēc ne tagad? Kāpēc tikai tad? Bet tagad tiešām nevar? Bet varbūt, ka var?
Un māte vislielākajā mierā turpināja viņam uz katru jautājumu nosvērti un loģiski atbildēt. Viņa iespējams to dara jau gandrīz 40 gadus. Un vīrieša jautājumi noteikti atkārtojas jau neskaitāmas reizes. Un viņu vairs netraucē agresīvais un griezošais vīrieša balss tembrs, jo tas ir viņas dēls. Un galu galā, viņa ir māte, kurai ir pietiekami daudz pacietības, lai uz šiem neskaitāmajiem jautājumiem atbildētu.
Un es ar patiesu cieņu apbrīnoju visu māmiņu pacietību. Vienalga, vai puikam ir pusotrs gads, un viņš niķojas un pēkšņi grib naktī pienu, vai 40 gadi, un viņš uzdod jautājumus par ziemu, mammām ir pacietība. Un šajā pacietībā ir pat kaut kad pārdabisks. Bet, ja šī pārdabiskuma nebūtu, mēs visi būtu daudz savādāki.