Tas ir veiksmīgs rīts!
Es nekad neesmu par slinku, lai pieliektos un paceltu no zemes kaut vai vienu centa monētu. Ja nauda mētājas uz ielas, tad tā ir vienkārši jāsavāc. Garām nedrīkst iet. Šodien mana centība atmaksājās ar pamatīgu uzviju. Pa nakti pilsētā uzsniga sniegs, tāpēc visi ceļi un trotuāri ir balti. Pēkšņi es aptuveni 2 metrus no sevis, tieši priekšā, pamanu zemē ko ļoti aizdomīgu. Varbūt tas ir pudeles korķis? Esmu spiests ar kauna sajūtu atzīt, ka pāris reižu tieši šis nekrietnais pudeļu korķu dzimums ir maldinājis manis sajūtas, guļot zemē un izliekoties par naudiņu. Loģiski, ka arī šoreiz es pret izveidojušos situāciju izturējos ar zināmu skepsi. Ja nu šis ir kāds īpaši viltīgs pudeļu korķis, kas maskējies par vienu eiro? Es palēnināju gaitu, lai mana aizdomīgā zemes vērošana apkārtējiem nekļūtu pārāk uzkrītoša, taču vienlaicīgi arī sagatavoju makšķeri kārtīgam cirtienam. Saspīlēju visus savus redzes nervus, visa koncentrācija tika virzīta tikai vienā punktā. IRRRR! Viens eiro! Es pieliecos un paņēmu nabaga bleķa sērdienīti un ieliku pelēkā mēteļa kabatā. Pārsalusi noteikti. Rokā sildīju to, līdz tā ieguva viena eiro cienīgu ķermeņa temperatūru.
Un kā jau tas ir ar naudu – tā ir jālaiž apgrozībā. Traki nopriecājies par savu atradumu, iegāju Dat Backhus beķerejā pie sava darba un nopirku vienu Franča kanēļmaizīti (Franzbrötchen). 90 centi. Vēl desmit man palika pāri. Tā kā Vācijā īsti nav daudz mantu, kuras varētu nopirkt pa 10 centiem, jeb vismaz man tādas nevajag, kuras var nopirkt pa 10 centiem, tad nolēmu atlikušo šī rīta atraduma daļu investēt nākamajā pirkumā, jo es tad varēšu atļauties tieši par 10 centiem vairāk. Un kā jau tas ir – ja pietrūkst viena centa, pat automašīnu nenopirksi! Kaut pieņemu, ka šajos smagajos apstākļos par vienu centu gan jau ar autotirgotāju varētu vienoties.