Brauciens uz otru pasaules galu

Ir otrdienas rīts, pulkstenis rāda 8.00 es sēžu vilcienā no Minhenes lidostas uz pilsētas centru. Šodien esmu četros no rīta cēlies, tikai dažas stundas gulējis. Acis ir sarkanas. Gan no paguruma, gan īsajām stundām un arī pārdzīvojumiem.
Bānis lēnām veic savu ierasto braucienu pa metāla ceļu. Nogriezties jau grūti, vilciena vadītājs nevar atļauties tādu greznību kā izvēlēties citu ceļu, lai brauciens nebūtu tik garlaicīgs. Ir agrs rīts, cilvēki vēl miegaini, vilcienā valda klusums. Daži lasa avīzi, daži snauduļo. Vienu rindu aiz manis sēž aptuveni 50 gadīgs vīrietis uz klausās mūziku. Austiņās viņam skan 80to gadu ģitārroks. Tāds tipisks amerikānisks hardroks, kur kāds "zāģē" ģtāru. Mūziķi noteikti ir garmataini, neskūti, spalvainām krūtīm. Jo aptuveni tāds izskatījās vīrietis, kura austiņās mūzika skanēja. Viņa krūtis gan es neredzēju, tāpēc tas tāds hipotētisks pieņēmums.
Vilciens apstājas pieturā. Iekāpj pāris cilvēku. Man blakus apsēžas pamatīgi nopīpējies sešdesmitgadnieks, kurš izvelk no somas grāmatu par mākslas vēsturi un lasa kaut ko par kristietības mākslu romānikas laikmetā.
Es lasu grāmatu. Jerofejeva stāstus. Interesanti - vai sievietes tiek apglabātas ar vai bez krūšturiem? Autora mudināts, es arī uz brīdi aizdomājos par šo tēmu. Bet tikai īsu brīdi.
Kādā stāstā izlasu vārdu Anorak. Tā ir lietus jaka ar kapuci. Kādreiz, vācu valodas stundās, šis vārds bieži parādījās tekstiņos, un man tas vienmēr ir licies kā tāds svešvārds, kas nepiestāv vācu valodai. Vācijā šo vārdu ikdienā neviens nelieto, bet Jerofejeva stastu tulkojumā es to atkal sastapu. Apskatījos, ko tad Wikipedia saka par šo vārdu. Un mana sajūta bija pareiza. Šis vārds ir cēlies no rietumgrenlandiešu inuitu valodas un nozīmē - kaut kas, kas aizsargā no vēja.
Nākamajā pieturā iekāpj aptuveni 15 gadus veca meitene brillēs un diezgan pabriesmīgī ģērbusies. Viņa atver somu un izņem no tās nevis mobilo telefonu, ar kuru spēlēties un sūtīt īsziņas draudzenēm, bet gan mazu sadzeltējušu grāmatiņu vecajā vācu drukā. Nosaukumu diemžēl salasīt nevaru, jo burtiņu ir daudz, un tie ir mazi. Turklāt tā ir vecā vācu druka, kuru gan ar grūtībām māku lasīt, taču ar grūtībām.
Nākamā pietura - iekāpj padsmitnieki puikas, kuriem visiem mati ir saželēti vienādā frizūrā. Galvai pa vidu mati sacelti tādā kā gaiļa sekstē. Tipiska futbolistu frizūra. Iedomājos, kā viņi stāv no ritiem pie spoguļa, rokas pilnas ar želeju, kas tiek iesmērēta matos un mati tiek veidoti saskaņā ar viņu futbolistu elku jaunākajām modes tendencēm.
Man patīk Minhene, un, kaut arī ir liels nogurums, priecājos nonākt šajā pilsētā, kura pirms nu jau vairāk kā gada varēja kļūt par manu mājvietu, taču dzīvē jau vienmēr viss notiek savādāk.