Par mīlestību

Šis vārds ir tik skaļš, un daudzi no tā mazliet arī baidās. Taču es šoreiz nerunāšu par mīlestību, par kuru parasti mēdz runāt cilvēki 20 un 30 gadu vecumā.
Šodien ir māmiņu diena, un es pa galam vēlu apsveicu savu mammu. Viņa pateicās, bet vienlaicīgi balsī bija jūtams, ka mazliet sabēdājusies viņa bija, ka tik vēlu viņu apsveicu. Un man piemetās liels iekšējais pārmetums. Kad es redzu un dzirdu par to, ka māmiņas cīnās ar bērniem, ko visu viņas ir gatavas izdarīt, un ko visu viņas dara, kā viņas pārdzīvo, un kādus varoņdarbus viņas dara, tad man šķiet tiešām nožēlojami, ka es tik vēlu pamodos. Un es iedomājos par to, kad es pēdējo reizi mammai biju teicis, ka mīlu viņu. Es nevarēju atcerēties, kad tas ir bijis. Un, ja godīgi, vai vispār ir bijis. Vai es kādreiz esmu to vispār apzinātā vecumā pateicis. Tāpēc es vakarā piezvanīju mammai vēlreiz un pateicu, ka mīlu viņu. Un tas ir mazākais, ko es varēju izdarīt.
Un izdariet to pašu tie, kas šos vārdus mammām apzināti nav teikuši. Tā nav pavēle, tas nav lūgums. Tas ir ierosinājums. :)

Gleznas autore ir vācu postimpresioniste Paula Moderzona. Sieviete, kas dzīvoja 19. gadsimta beigās un nomira 31 gada vecumā.